/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
Raksta turpinājums
:format(webp)/nginx/o/2019/08/01/12425062t1h5e97.jpg)
Jūtūbere Anete Ozoliņa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
“Pirmā mīlestība un nopietnās attiecības man bija 14 gados (8. klasē). Neesmu jums to stāstījusi, bet nolēmu ar to padalīties cerībā, ka varēšu pozitīvi ietekmēt kaut vienas jaunas meitenes dzīvi.
Tā bija tāda mīlestība, kas gāza no kājām, kā jau tas mēdz būt pirmoreiz... gluži kā apraksta grāmatās.
Es biju pārlaimīga, lidoju septītajās debesīs un domāju, ka man TĀ ir paveicies atrast savu mūža mīlestību jau 14 gados (viņš bija 3 gadus vecāks). Ak, vai... Cik es biju maza un naiva! Cik maz gan zināju par dzīvi un kas vispār sagaidāms priekšā! Šajās attiecībās biju apmēram 3 gadus. Ar laiku tās kļuva arvien nepanesamākas un neveselīgākas līdz beidzot nolēmu, ka pietiek.
Morālā vardarbība sāka kļūt arī fiziska. Mans mērs bija pilns un es izbeidzu attiecības, atpakaļ neskatīdamās.
To ļoti ietekmēja arī divu cilvēku teiktais, un šie vārdi joprojām ir ar mani nu jau vairāk kā 10 gadus vēlāk. Māsas draugs pateica tā: "Anete, tas viss beigsies ar to, ka viņš būs alkoholiķis, un tev būs nervu sabrukums." Es pilnībā sajutu patiesību viņa teiktajā un zināju, ka tā arī būtu. Otra bija sieviete, kura labi pazina manu puisi: "Vienmēr atceries to, ka tu nezini, kurš būs tas īstais. Vai tas būs Jānītis, vai Pēterītis, vai vēl kāds cits." Kas varētu izklausīties nedaudz savādi, bet es ļoti labi sapratu, ko viņa ar to domāja.
Jaunajām (un arī visām pārējām) meitenēm vēlos pateikt - lieciet sevi pirmajā vietā!
Un tā pavisam nopietni. Neļaujiet pret sevi netaisnīgi izturēties! Ja varat, tad neleciet attiecībās pārāk agri un ar galvu pa priekšu. Vienmēr esiet attiecībās, kurās jūs ciena. Palasiet vairāk par to, kas ir veselīgas robežas. Cieņa vispār ir spēcīgs pamats, uz kura attīstīt nopietnas attiecības. Un, protams, attiecībās vajag lielu, nesavtīgu mīlestību, kurā abi kopā var augt un attīstīties.
Lai arī mans stāsts ļoti īsajā versijā izklausās baisi, tā ir daļa no manas dzīves, kurā es daudz ko iemācījos.
Es nekad nenožēloju savu pagātni, jo tikai tā es nonācu tur, kur esmu, un tāda, kāda esmu. Tāpēc saku paldies par visām mācībām, ko esmu ieguvusi un dzīvoju bez liekiem pārmetumiem par pagātni, bet paņemu to, ko man vajadzēja paņemt,” atklāja Ozoliņa.
Viņa piebilda: "Man ļoti gribas runāt par tēmām, kas var palīdzēt citiem. Tā arī mācos izkāpt ārpus savas komforta zonas (jo tajā taču nenotiek attīstība). Ir lietas, kuras ir lielākas un svarīgākas. Un tā mēs kopā varam padarīt visu nedaudz labāku."
Raksta turpinājums