Ekscentriskais Parīzes arhitekts Etjēns Luijs Bulē dzīvoja apgaismības laikmetā - 18. gadsimta sākumā arvien vairāk eiropieši pievērsās zinātnei, cildināja antīkās Grieķijas un Romas zinātniekus, kas bija tabu tēma viduslaikos. Šīs idejas nereti tika integrētas tieši arhitektūrā - ēkām būvēja kolonnas gluži kā Atēnu Akropolei, ēku dizainu papildināja arkas un fasādes rotāja ar astroloģiju saistīti motīvi. Tiesa, šie elementi būtu bijuši kā bērnu spēle salīdzinājumā ar Bulē grandiozajiem plāniem.

Aptuveni 50 gadus pēc Ņūtona nāves Bulē nolēma uzprojektēt zinātniekam, savam elkam, pienācīgu monumentu - grandiozu kapliču, kas aizraus elpu katram, kas tajā ieies.

Arhitekts bija izplānojis 150 metrus augstu sfēru, kas balstītos uz diviem apļveida pamatiem.

Uz pamatiem arhitekts bija ieplānojis izkārtot kadiķu žogus, kas grieķu un romiešu mitoloģijā tiek saistīti ar sērām. Bulē radītajam cenotafam būtu vairāki nelieli caurumi griestos, kuros iespīdot saules gaismai, rastos zvaigžņotu debesu efekts. Savukārt pašas ēkas apakšējā daļā atrastos Īzaka Ņūtona sarkofāgs. 

Bulē grandiozais projekts ar to vēl neaprobežojās - viņš bija iecerējis sfēras vidū "iekarināt" tādu kā Zemes kodolu Saules sistēmas formā.

Šī milzīgā lustra radītu gaismu naktī, kas savukārt spīdētu ārpus milzu kupola caurumiem, izstarojot zvaigžņu starus.   

Uz neparasto cokolu vestu tikai vienas, bet milzīgas kāpnes, kas stieptos no otrajiem celtnes pamatiem. Sfēriskajam kupolam būtu divas pazemes ieejas - divi šauri un pagari tuneļi zem galvenās sfērveida telpas.

Līdz ar šīm šķietami nereālajām idejām daži plāni pat paredz mākslīgas miglas veidošanu, kas Ņūtona piemiņas vietai piešķirtu papildu mistiku.

Diemžēl nezināmu iemeslu dēļ projekts apstājās un netika realizēts, taču visnotaļ ietekmēja citus laikabiedru un nākamo paaudžu darbus gan mākslā, gan arhitektūrā.