Lai saprastu, par ko es runāju, nedaudz ir nepieciešams ieskicēt filmas sižetu. Šā iemesla dēļ jau laikus brīdinu par rakstā esošajiem «maitekļiem». Pēc tam, kad stāsta galvenā varone ir radījusi savu datora programmu, kura, tā vien šķiet, spēj domāt pavisam cilvēcīgā veidā – uz savu galvu, viņas priekšniece Una cenšas to iekļaut uzņēmuma saimnieciskajā darbībā.

Unas stāvoklis ir neapskaužams. Viņas augstākstāvošie pieprasa gatavu projektu, kuru tālāk pārdot klientiem, tomēr sievietei tiem īsti nav ko sniegt. Turklāt tā vien šķiet, ka viņas vadītais projekts (kurā strādā arī Gundega) jau ir salīdzinoši ilgi ievilcies un priekšnieku pacietības mērs drīz būs pilns. Gundegas auklējums šādā kontekstā ir dāvana, lai izkļūtu no ārkārtīgi jūtīgās situācijas un pie reizes realizētu kādu citu, daudz personīgāku mērķi – piedzīvot viņas meitiņas staigāšanu.

Tomēr ir problēma. Minētā programma ir pārāk cilvēcīga. Jā, tā spēj domāt un pieņemt lēmumus pati, taču tas arī nozīmē, ka tā pati izvēlēsies cilvēkus, ar kuriem draudzēties, cilvēkus, kurus neieredzēt, un cilvēkus, pret kuriem būt vienaldzīgai. Respektīvi, šāda programma absolūti nav piemērota pārdošanai klientam. Gluži vienkārši nav iespējams paredzēt, kā tā reaģēs uz katru, kurš to vēlēsies iegādāties.

Una ar šo problēmu saskaras salīdzinoši sāpīgā veidā. Mēģinot pieslēgties Gundegas programmai, viņa tiek aiztransportēta tai pavisam nedraudzīgā virtuālā pasaulē, kurā viņa redz savu jau mirušo tēvu. Lieki teikt, ka viņu abu attiecības nebija tās labākās. Gundegas pieredze ir pilnīgs pretstats. Viņa bauda maiguma pilnus mirkļus ar Raimondu un iegūst pavisam pūkainas emocijas.

Biznesa dāma saprot, ka šāda problēma ir jārisina. Raimonda emocionālo neatkarību ir nepieciešams maksimāli notrulināt un padarīt viņu par instrumentu, kuram nav savu personīgo interešu un simpātiju.

Vienīgās intereses un simpātijas, kādas šai programmai var būt, ir lietotāja intereses un simpātijas. Rezultātā Una liek Gundegas kolēģim Ērikam programmu modificēt ar graujošiem rezultātiem. Raimonds sāk realizēt Unas sapni – redzēt viņas meitiņu staigājam, bet viņa spēcīgās emocijas pret Gundegu tiek notrulinātas.

Kāpēc šis simbolizē kapitālismu?

Lieta tāda, ka kapitālisma paši pamati īsti nepieļauj vietu emocijām. Ir jāsaprot, ka galvenais mērķis visiem kapitālistiskajā sistēmā iesaistītajiem spēlētājiem ir tikai viens – nopelnīt pēc iespējas vairāk. To vēlas gan uz darbu ejošie darbinieki, gan arī darba devēji. Savukārt kas ir galvenais traucēklis spējai pelnīt pēc iespējas vairāk? Tās ir šīs pašas cilvēku emocijas, kuras konkrētās dienās liek nevēlēties tik daudz strādāt. Tāpat šīs emocijas liek vēlēties veidot ģimeni, pavadīt laiku ar tuviniekiem, draugiem un baudīt dzīvi ārpus biroja sienām.

Kapitālisma loģika teiktu, ka vienmēr ir iespējams nopelnīt vairāk, taču, lai to izdarītu ir nepieciešams arī vairāk strādāt un darboties.

Līdz ar to ir pieļaujams, ka šīs uz emociju bāzes aktuālās lietas tiek upurētas un uz šā upura bāzes pelnīts vairāk naudas. Vienīgās emocijas, kuras kapitālisms lielos vilcienos atzīst, ir klienta emocijas. Tas tādēļ, ka tās var mudināt tam nopirkt tavu produktu un/vai pakalpojumu un līdz ar to sniegt tev papildu ienākumus.

Una ļoti precīzi simbolizē kompāniju priekšniekus, kuri saskaras ar pelnīšanas grūtībām. Viņa saprot, ka viņas pašas iespējas kompānijā palikt un augt ir atkarīgas no darbinieka – Raimonda programmas darba. Savukārt šī programma Raimonds nepavisam negrib likt naudas pelnīšanu pirmajā plānā un atzīt, ka derīgas ir tikai klienta emocijas. Šā iemesla dēļ viņa šo darbinieku «salabo». 

Realitātē mēs varam redzēt ļoti daudzus priekšniekus, kuri saviem darbiniekiem cenšas iemācīt, ka klienta intereses vienmēr būs pirmajā vietā un ir nepieciešams strādāt ievērojamas virsstundas, lai nodrošinātu gan to iespējas iegūt lielāku atalgojumu, gan arī saglabāt jau esošo. Savukārt personīgās emocijas un no tām radušās vēlēšanās vai problēmas ir tikai otršķirīgas un nebūtu jāliek dzīves pirmajā vietā. Bieži arī varam redzēt, ka cilvēki šai «salabošanai» neļaujas un tāpēc priekšnieki no darbiniekiem vienkārši atbrīvojas un atrod vietā tādus, kuri to darīs.

Savukārt, ja šī ļaušanās tiek papildināta ar noteiktām politiskajām iestrādēm, tad rezultāts var būt pat tik traģisks kā Japānā. Šajā valstī priekšnieki izmanto pēc Otrā pasaules kara iesakņojušos sistēmu - «Šinsotsu-Ikkatsu-Saijo», kura sniedz iespēju mūžīgi strādāt kādā kompānijā apmaiņā pret mūžīgu lojalitāti darba devēja priekšā. Lai gan šai sistēmai bija ievērojama loma Japānas pēckara postījumu atjaunošanā, tomēr mūsdienās priekšnieki šo sistēmu ir sākuši izmantot, lai liktu strādāt arvien vairāk.

Nereti cilvēki tiek nostrādināti pat līdz 16 stundām dienā un darba dēļ nav iespējams pievērsties cilvēka iekšējai pasaulei un veltīt laiku tādām emocionāli svarīgām lietām, kā ģimene, draugi un hobiji.

Cilvēki šiem apstākļiem ļaujas, jo to kāre nopelnīt uzvar. Tie nevēlas mainīt darbu, jo Japānas darba devēji uzskata, ka iepriekšējā darba prasmes nav iespējams pārnest uz jaunu darbu un līdz ar to – saņemt vienlīdzīgu samaksu. Turklāt Japānas kompānijās ir izplatīta sistēma, kuras ietvaros samaksas apmēru nosaka kompānijā nostrādātais laiks. Līdz ar to daudzi cilvēki nevēlas darbu mainīt un piedzīvot ienākumu kritumu. Tie sevi piespiež noslāpēt iekšējās emocionālās ilgas un pievērsties tikai un vienīgi pelnīšanas kārei.

Tomēr es nevēlētos, lai šis raksts tiktu iztulkots kā absolūta kritika kapitālisma sistēmai. Tā tomēr var sniegt milzīgu pienesumu valsts ekonomikai, un diemžēl nekas efektīvāks mūsdienās vēl arvien nav izdomāts. Tas drīzāk ir no malas esošs mēģinājums palūkoties uz Latvijas kino jauno ražojumu no alternatīva skatu punkta. Tikai jums spriest, vai manām pārdomām piekrist vai arī ne.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju.