16. augustā uz Latvijas kinoteātriem nonāca Latvijas Mobilā Telefona (LMT) un režisora Ulda Cipsta filma «Tur». Filmai šajā rudenī sekos arī tāda paša nosaukuma seriāls, kurš būs skatāms LMT mājas viedtelevīzijā. Noskatoties filmu, kuras centrā ir informāciju tehnoloģiju speciāliste Gundega, kas, zaudējusi mīļoto, rada mākslīgo intelektu ar bojāgājušā puiša Raimonda apziņu, mani pārņēma pārdomas par to, cik gan dažkārt cilvēcībai kaitīga var būt kapitālisma radītā sistēma.
Lai saprastu, par ko es runāju, nedaudz ir nepieciešams ieskicēt filmas sižetu. Šā iemesla dēļ jau laikus brīdinu par rakstā esošajiem «maitekļiem». Pēc tam, kad stāsta galvenā varone ir radījusi savu datora programmu, kura, tā vien šķiet, spēj domāt pavisam cilvēcīgā veidā – uz savu galvu, viņas priekšniece Una cenšas to iekļaut uzņēmuma saimnieciskajā darbībā.
Unas stāvoklis ir neapskaužams. Viņas augstākstāvošie pieprasa gatavu projektu, kuru tālāk pārdot klientiem, tomēr sievietei tiem īsti nav ko sniegt. Turklāt tā vien šķiet, ka viņas vadītais projekts (kurā strādā arī Gundega) jau ir salīdzinoši ilgi ievilcies un priekšnieku pacietības mērs drīz būs pilns. Gundegas auklējums šādā kontekstā ir dāvana, lai izkļūtu no ārkārtīgi jūtīgās situācijas un pie reizes realizētu kādu citu, daudz personīgāku mērķi – piedzīvot viņas meitiņas staigāšanu.
Tomēr ir problēma. Minētā programma ir pārāk cilvēcīga. Jā, tā spēj domāt un pieņemt lēmumus pati, taču tas arī nozīmē, ka tā pati izvēlēsies cilvēkus, ar kuriem draudzēties, cilvēkus, kurus neieredzēt, un cilvēkus, pret kuriem būt vienaldzīgai. Respektīvi, šāda programma absolūti nav piemērota pārdošanai klientam. Gluži vienkārši nav iespējams paredzēt, kā tā reaģēs uz katru, kurš to vēlēsies iegādāties.