Katrā ziņā trūkumu mākslinieks necieš, vēl vairāk - viņam ik pa laikam izdodas savus darbus veiksmīgi pārdot. Viens no pēdējo gadu būtiskākajiem notikumiem saistās ar kādu astoņdesmitajos gados tapušu, bet mākslas cenzoru neakceptētu gleznu, kas veltīta 1986. gada Černobiļas Atomelektrostacijas avārijai. Bieži padomju gados mākslinieki saņēma pasūtījumu, parakstīja līgumu un strādāja, taču Černobiļas tēmai veltītā glezna tapa paša Dobrāja iekšējās nepieciešamības pēc. "Man kādreiz ir bijuši valstiski darbi, bet es ne vienmēr slēdzu līgumus. Ko varēja padomju laikos pasūtīt Pauļukam vai Borisam Bērziņam? Neko! Ar mani tāpat - kas man simpatizēja, to es gleznoju," viņš saka. 

Par katastrofu viņš uzzināja no radio raidījuma "Amerikas balss" un ķērās pie darba, radot liela formāta (141/161 cm) gleznu "Černobiļa. Jūsu reiss nākamais". 

"Mēs tolaik visi strādājām ārā, neko nezinājām, un pēc mēneša kundze saslimst," viņš atceras. Savos uzrakstītajos memuāros, kas vēl meklē atsaucīgu izdevēju, viņš raksta šādi.

Loģiski, ka PSRS šo katastrofu centās noklusēt un Latvijas Kultūras ministrija gleznu noraidīja un izstādīt to neļāva. 

Tikai 2017. gadā, kad par gleznu, kas daudzus gadus aizmirsta stāvējusi garāžā, uzzinājusi Ukrainas pilsētas Hersonas novada mākslas muzeja direktore Alina Docenko, tā beidzot tiek novērtēta. Dobrājam Ukrainā tiek sarīkota personālizstāde, daži darbi nopirkti, dažus Dobrājs muzejam vienkārši uzdāvina. Kā smejas pats gleznotājs: "Vismaz vienā mākslas muzejā tagad ir izstādīti mani darbi," piebilstot, ka viņš nekad nav nožēlojis nevienu nepārdotu darbu, jo zina, ka pēc tam atpakaļ dabūs vairāk. "Tā tas darbojas līdz pat šai dienai."

Dobrājs izstāsta vēl kādas gleznas stāstu - tā veltīta bijušajai Kultūras ministrei, mākslas zinātniecei Helēnai Demakovai. 

Viss sācies ar to, ka Dobrājs Latvijas Universitātē izveido Pedagoģijas fakultātes Mākslas nodaļu (1987 – 1992) un, būdams labās attiecībās ar LU rektoru Juri Zaķi, uzglezno viņa portretu, kas pēc rektoru maiņas, 1995. gadā izstādīts Universitātes Senāta zālē.   

Jau dažus gadus vēlāk, viņam zvana kolēģis: "Ko tu tur esi sataisījis? Demakova apvēmās Senāta zālē. Tas rakstīts avīzē "Diena"." Ministrei esot uznācis gluži vai fizisks nelabums, ieraugot Dobrāja veidoto portretu, atmiņās dalās gleznotājs. Izrādās, ka avīzē publicēts mākslas zinātnieces komentārs par rektoru portretiem, un īpaši akcentēts, tiesa, neminot gleznotāja vārdu, ka neveiksmīgs ir Zaķa portrets. "Glezna nodēvēta par teju vai nožēlojamu smērējumu, kādu Zaķis nav pelnījis," Dobrājs raksta savos memuāros. 

Izlasot rakstu, Dobrājs tūdaļ zvanījis uz Universitāti un piedāvājies "visu sakopt", bet sekretāre atbildējusi: "Ko jūs, Dobrāja kungs, tur jau apkopēja no rīta bija un visu satīrīja!" Pēc tam mākslinieks zvanījis rektoram, kurš apliecinājis, ka portrets viņam patīk un viss esot kārtībā.

Kā reakcija uz Demakovas kritiku tapa triptihs - trīsdaļīga glezna, kurā viena daļa ar nosaukumu "Vemjošā" veltīta mākslas zinātniecei.

Interesanti, ka 2000. gadā šo darbu nepieņēma ikgadējā "Rudens izstādē", un vēl interesantāk, ka izstādes žūrijas komisijas vadītāja bija tieši toreizējā izstāžu kuratore un Saeimas deputāte no Tautas partijas, vēlākā kultūras ministre Helēna Demakova. 

Kavējoties atmiņās par studiju laiku, Dobrājs secina, ka visu mūžu, jau kopš 4. klases Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, vēlāk Mākslas akadēmijā, viņu pavadījuši vieni un tie paši skolotāji un kolēģi. "Visu mūžu esmu izgājis kopā ar viņiem - Edgaru Iltneru, Borisu Bērziņu, Vili Ozolu, Gunāru Mitrēvicu... ar Induli Zariņu bija problēmas, jo viņš vispār bija tāds kretīns," viņš nosaka. "Es jau tad zināju, ka viņš ir čekists."

Īpašu pateicību parādā Dobrājs ir tieši Edgaram Iltneram. "Es viņu dievināju," viņš saka. "Arī viņš mani augstu vērtēja. Kad pēc Mākslas akadēmijas aizbraucu uz Daugavpili, kur strādāju vairākus gadus, 1976. gadā pēc Mākslas Fonda direktora Jāzepa Pasternaka slepkavības, saņēmu zvanu no Iltnera, kurš mani aicināja kļūt par jauno Mākslas fonda priekšsēdētāju. Ne es biju partijā, ne viņš, bet tā tas notika. Ar visiem noteikumiem - apsardzi, šoferi, dzīvokli Rīgā Ļeņina ielā. Es gan atbildēju, ka man neko no tā visa nevajag."

Tobrīd Dobrājs ar dzīvesbiedri Intu Dobrāju Skultē būvēja māju un darbnīcu un no sešu istabu dzīvokļa Ļeņina ielā (tagadējā Brīvības iela), kas atradās pretī tā dēvētajai Stūra mājai, atteicās.

Īpaši siltas un draudzīgas attiecības jau kopš Rozentāla skolas gadiem Dobrājam izveidojās ar Juri Jurjānu. "Viņš mācēja skatīties, allaž izdomāja ko vairāk nekā citi, piemēram, šis darbs man saucas "Saule manā logā", bet Jurjāns tur būtu ieraudzījis Nīči," stāsta mākslinieks. Arī Jurjānu viņš piemin savos memuāros:

Vēl pie draugiem Dobrājs min klasesbiedreni Ināru Jurjāni  (1943 - 2016), pazīstamu arhitekti, Mārci Stumbri, Juri Gustsonu, taču viņu ceļi pēc Rozentāla skolas pašķīrās. "Mūs izšķīra armija," viņš saka. 

 Foto: Mākslinieka Kārļa Dobrāja darbnīcā.

Viens no klasesbiedriem - Māris Ozoliņš, ievērojamā grafiķa Mārtiņa Ozoliņa (1905-1989) dēls, ne tikai spēlēja tenisu, bet bija pirmais klasē, kurš iesāka grebt kokgrebumus un linogriezumus. Pateicoties viņam sākās Dobrāja aizraušanās ar grafiku, kokgrebumu. Un tikko pabeidzis skolu, 1961. gadā viņš jau piedalās izstādē ar saviem grafikas darbiem, viens no tiem "Sētnieks" pat publicēts žurnālā "Bērnība". Vēl šodien meistara darbnīcā goda vietā stāv dažas ierāmētas grafikas. 

Divi grafikas darbi armijas laikā pat ieguvuši balvas PSRS armijas skatē. Viens no darbiem, kurā attēlots kāds vīrs ar sēkliņām rokā, otrā - vīrs, kurš cep uz iesma vistas stilbiņu. "Kādu dienu mūs nostāda ierindā un paziņo, ka es esmu saņēmis armijas virspavēlnieka Maļinovska goda rakstu ar 150 karavīru mēnešalgu prēmiju," viņš stāsta. "Tur rakstīts, ka šajos darbos "mēs redzam padomju cilvēka dvēseli, dienišķo, pieticīgo azaidu un dzirksteles no ugunskura savienojas ar kosmosu" vai tamlīdzīgas padomju propagandas muļķības."

Saruna ar gleznotāju varētu turpināties vēl vairākas stundas. Rakstot memuārus, atmiņas ir saliktas pa plauktiņiem un Dobrāja stāstījums ir dzīvs un interesants. Jācer, ka kādu dienu šie gleznotāja atmiņu stāsti tiks nodrukāti un nonāks pie lasītājiem. 

Uzziņai

Kārlis Dobrājs dzimis 1943. gada 24. februārī Madonas apriņķī Sausnējas pagasta "Vērniekos" zemnieku ģimenē. Izstādēs piedalās kopš 1961. gada, personālizstādes bijušas Panevēžā, Lietuvā (1976), Daugavpilī (1977., 1986. gadā kopā ar Intu Dobrāju), Rīgā (1986), Straupē, Jelgavā, Limbažos, Krāslavā (1986. gadā kopā ar Intu Dobrāju), Valmierā (2006). 2000. gadā piedalās Daugavpils mākslinieku izstādē "Vecie, labie septiņdesmitie". 2008.gadā "Lielā vasaras izstāde 2008" Jēkabpilī ar vairākiem darbiem, kas veltīti Bībeles tēmām. 2017. gadā izstāde Hersonas muzejā Ukrainā. 2018. gadā izstāde Liepājā, galerijā "Romas dārzs".

Strādā visos gleznu žanros. Mākslinieciskās darbības pirmajos gados pievērsies lielām figurālām kompozīcijām, pēdējos gados – galvenokārt portretam, aktam un klusajai dabai.