Par jauno, darbīgo gleznotāju iepriekš medijos lasīti dažādi stāsti - vienā Lekuze aizrautīgi stāsta par savu uzticamo draugu trusi, kura mājvieta jeb būris atrodas darbnīcā starp krāsām, otām un audekliem, savukārt citā publikācijā pamatīgi tiek mazgāta mākslinieces privātās dzīves netīrā veļa. 2012. gadā bija izcēlies konflikts starp tolaik 22 gadus veco Lekuzi, viņas ģimeni un Dobrāju, pie kura, no vecāku mājām aizgājusi, Lekuze apmetās uz dzīvi. Iesaistīta tika policija, konfliktā izmantota pat gāzes pistole... Laiks ir pagājis, un Lekuze vēl aizvien strādā plecu pie pleca ar Dobrāju, daudz ko no viņa mācījusies; būdama jaunāka, palīdz sirmajam vecmeistaram ar praktiskām lietām (veikals, krāsas, zāles), un ir gatava atskatīties un komentēt tā laika konfliktu.

"Šobrīd ar tēvu un māti nekomunicēju," viņa nosaka, atzīstot, ka jau kopš viņas dzimšanas ģimenē valdījusi toksiska atmosfēra - gan vardarbība, gan alkohols. "Viss eskalējās līdz vienam punktam, kad es biju spiesta palikt šeit. Alkohols bija aizgājis tik tālu, ka es vairs nespēju tur atrasties. Atnācu uz šejieni ar laptopu padusē un visu, kas man bija mugurā."

Neiegrimstot konflikta detaļās, jāpiebilst, ka jaunā gleznotāja jaunībā cietusi no tēva vardarbības, vēlāk viņš kritizējis viņas mākslas darbus un aicinājis pārtraukt studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, teicis, ka Lekuze pie Dobrāja tiek sazāļota, lieto narkotikas un viņiem ir intīmas attiecības. 

"Jā, es pat lēju klāt ūdeni viskijam, mēģināju atšķaidīt,"

viņa stāsta par veco dzīvi Babītē pie vecākiem.  

Nu jau gandrīz astoņus gadus viņa strādā un arī dzīvo Dobrāja darbnīcā. "Tā ir izdevīgāk, jo tāpat lielāko daļu laiku pavadu pie molberta," viņa saka. "Pēdējos gados ir daudz pasūtījuma darbu, izveidojusies aktīva pasūtījumu rinda. Vispār mēģinu mākslu padarīt pieejamu plašākai publikai, uz demokrātisko cenu rēķina aug gan apjoms, gan apgrozījums."

Lekuzes gleznu cenas tiešām salīdzinoši ir diezgan pieejamas arī ikdienas mākslas cienītājam. Šobrīd galerijā "Antonija" viņas darbus iespējams iegādāties amplitūdā no 100 līdz 300 eur. 

Lekuzes pirmais sapnis nav bijis kļūt tieši par gleznotāju. Sākotnēji viņa ļoti aizrāvusies ar valodām, plānojusi pat studēt Ķīnā, gadu studēja japāņu valodu Latvijas Universitātē, domājusi par jurisprudenci, taču tad, pēc Dobrāja zīmēšanas studijas apmeklējumiem pusaudža gados, nolēmusi nopietnāk pievērsties mākslas pasaulei. Iespējams, ka arī šī izvēle bija viens no viņas un vecāku strīda objektiem.

"Mani vēl aizvien interesē valodas," viņa saka. "Tas ir veids, kā paplašināt domāšanu, iebraukt jaunā lingvistiskā sistēmā."

Taujāta, kādas valodas viņa pārzina, Lekuze atbild, ka blakus krievu, angļu un ķīniešu valoda, daļēji spēj saprast un saprasties vācu, spāņu, japāņu, itāļu mēlē. "Man reizēm ir sajūta, ka angļu valodā es runāju labāk nekā latviski," viņa nosmej. "Ir vieglāk izteikties."

"Valodu mācīšanās man ir palīdzējusi arī glezniecībā, jo arī gleznojot cilvēkam ir jādomā par vairākām lietām vienlaicīgi. Vienlaikus jādomā par apjoma raksturojumu, par tonāli telpisko attiecību novietojumu telpā, zīmējuma veiklību..." viņa stāsta. "Tāpat darbs nedrīkst būt samocīts. Pie tā visa ir vienlaicīgi ir jāpiedomā. Katru gleznu taisu kā rēbusu pati sev."

Lekuzes darbos jūtama vecmeistaru elpa, baroka laikmeta nospiedums. "Baroks man vienmēr ir bijis tuvs mākslas periods, tas sevī ietver spēcīgu noskaņu dinamiku, dzirkstošu dzīvesprieku,” viņa saka. 

Arī viņas autoritātes glezniecībā ir klasiķi - jau minētais Dobrājs, Imants Vecozols, kurš bija Lekuzes pasniedzējs 3. kursā. "Es tajā pusgadā progresēju ļoti strauji," viņa nosaka.

"Vispār jūtos piederīga klasiskajam strāvojumam, tai vērtību sistēmai. Tur ir neierobežotas iespējas attīstīties. Kā teica Ticiāns jau sirmā vecumā, ka tikai tagad viņš sāk saprast kaut ko no glezniecības. Blakus Vecozolam, Kristapam Zariņam, kas bija mans pasniedzējs, mani saistījuši ir arī, piemēram, Mārča Stumbra (1942-2014) darbi, bijām pazīstami līdz pat viņa aiziešanai."

Runājot par gaidāmo izstādi galerijā "Antonija", gleznotāja atklāj, ka tā veidota, iedvesmojoties no jūgendstila glezniecības (Tamāra de Lempicka) un renesanses klasiķiem (Hanss Holbeins Jaunākais), kā arī neoklasicisma (Žans Ogists Dominiks Engrs). "Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēka anatomija, un par savu virsuzdevumu uzskatu cilvēka figūras pētīšanu. Mācīšanās process man ir nebeidzams, es nemitīgi atklāju jaunas tehniskas un psiholoğiskas iezīmes vecmeistaru darbos, kuras vēlos izpētīt," viņa komentē. "Mani pašu visvairāk sajūsmina darbi, kas ir ar tik tikko jaušamu simbolismu, kā rēbuss, kas jāatmin pašam skatītājam, līdzīgi kā Johannesa Vermēra un Gustava Klimta darbos. Mani sajūsmina reālisms un tas, kā, citējot mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni, glezniecība pati par sevi var veidot saturu, bez nomācošām koncepcijām.

Vēlos, lai mani darbi sniegtu cilvēkiem kaut vai mirklīgu ilūziju par mieru un kārtību šajā haosa un steigas laikmetā."

Foto: Mākslinieces Unas Lekuzes darbnīcā.

Uzziņai. 

2007. gads – mācības Kārļa Dobrāja studijā

2011. gads - 2018. gads studijas LMA glezniecības nodaļā

Nozīmīgākās izstādes

Piedalīšanās izstādē galerijā Monaro 2013. gadā

Personālizstāde "Gleznas" galerijā "Bitvīns" 2014. gadā

Personālizstāde "Šahs un mats" galerijā "Antonija" 2018. gadā

Personālizstāde "Spēle" galerijā "Romas dārzs" 2018. gadā