Kopumā tapušas divpadsmit dāmas jeb kalendāra meitenes, kā viņas dēvē gleznotāja, kas nesen arī apkopotas īpašā taustāmā kalendārā.

Foto: Līgas Ķempes izstāde galerijā "M.Māksla".

Līga Ķempe (1975) dzimusi Liepājā un dzimtajā pilsētā arī guvusi pirmo izglītību mākslā - sākumā mācījusies keramiku, taču vēlāk pasniedzējas un gleznotājas Skaidrītes Elksnītes ietekmē aizrāvās ar eļļas krāsām. 2003. gadā saņēma mākslas maģistres grādu gleznošanas apakšnozarē, pabeidzot studijas Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā. Viena no viņas autoritātēm Latvijas glezniecībā, kuram arīdzan tuva kuplo sieviešu tēma, ir Boriss Bērziņš. "Atceros, ka mēs ar kursabiedriem devāmies pie viņa ciemos uz darbnīcu, pasniedzējs Juris Jurjāns mūs aizveda," viņa atminas. "Arī tagad nesen Sanktpēterburgas muzejā "Erarta" man bija iespēja pieskarties Bērziņam. Man un vēl pieciem Latvijas māksliniekiem tika dots uzdevums blakus saviem darbiem sagatavot repliku par kādu no Latvijas glezniecības vecmeistariem. Es, protams, izvēlējos Bērziņu." 

Pirms studijām Rīgā Līga kopā ar ģitāristu Jāni Birznieku (vēlāk pazīstams kā grupas "Tramplīni" līderis) un citiem jauniešiem no Liepājas Lietišķās mākslas skolas izveidoja alternatīvās mūzikas grupu "Palmolive", uzstājās Liepājā, "Pienvedēja piedzīvojumu" rīkotajā Sabiles rokfestivālā "Zem tilta" u.c. Paralēli darbojusies Liepājas radio "Radio FM102", organizēja modernākas rokmūzikas deju vakarus Liepājas klubā "u.t.t." ar nosaukumu "Āķis". Vēlāk, studēdama Rīgā, uz īsu brīdi bijusi arī "Radio SWH" nakts dīdžejmeitene, tiesa, Līga nelabprāt pakļāvās radio formātam un naktī atļāvās uzlikt arī kādu tam pilnīgi neatbilstošu dziesmu. 

"Es trāpīju tajā laikā, kad radio parādījās pleilistes, gāju uz fonotēku, saliku kastītē diskus, kas jāspēlē stundas sākumā," viņa atminas. "Pārējā laikā varēja spēlēt kaut ko citu, kas atbilst formātam. Bet es, būdama dumpiniece, īpaši šo formātu neievēroju un atskaņoju to, kas man pašai patīk.

Tad kādu nakti Zigmars Liepiņš brauca mājās no kāda pasākuma un ieslēdza radio. "Kas tur notiek?" viņš bija neizpratnē. Tā aptuveni pēc pusgada mani atlaida. Bet vispār esmu pateicīga, ka tā notika, jo tad bija skaidrs, ka simtprocentīgi jāpievēršas glezniecībai."

Līgas darbnīcā blakus otām un krāsām stāv arī disku un skaņuplašu atskaņotājs. "Strādājot mūzika vienmēr ir bijusi blakus. Man patīk, ka fonā kaut kas bubina," viņa nosaka. "Šad un tad uzlieku arī vinilplates, patīk, ka ik pa laikam platei jāpagriež otra puse." 

Ķempe ir radījusi arī vairāku mūzikas albumu vizuālo noformējumu. Pirmais bijis grupas "bet bet" un Jāzepa Mediņa Rīgas 1. Mūzikas skolas zēnu kora disks "Pērļu zvejnieks", kur uz vāka izmantota Līgas lielformāta glezna "Puiku dziesma". 

"Ar koriem un koru mūziku aizrāvos tad, kad mans puika sāka dziedāt korī, pirmajā gadā izdomāju, ka jāuztaisa visa Jāzepa Mediņa zēnu kora glezna," viņa stāsta. "Vienā brīdī uz liela audekla - divi metri reiz pusotrs - sāku visus šos kora dziedātājus iegleznot. Sākumā izmantoju fotogrāfijas, kas tapušas kora trīsdesmit gadu jubilejai par godu, bet tad, redzēdama, ka puikas jau nemaz dzīvē nestāv kā tādi zaldātiņi, bet ņemas, kustas, viss tur iet ņigu ņegu, radīju savu versiju." 

Taču vēl pirms šīs lielformāta gleznas, kas rezultātā tapusi veselus piecus gadus, Līga mazos koristus zīmuļa tehnikā radījusi kāda kalendāra vajadzībām. "Man bija iedvesma ilustrēt kora dziesmas," viņa stāsta. "Tad, pateicoties sociālo tīklu spēkam, vienu no zīmējumiem, kur biju ilustrējusi dziesmu "Pazaudētais mēnestiņš" ar Guntara Rača vārdiem, pamanīja pats Račs. Viņam patika, mēs iepazināmies, un jau vēlāk, kad lielā glezna bija pabeigta un korim tuvojās 35 gadu jubileja, radās doma gleznu likt uz topošā diska vāka."

Vēlāk ar Līgas ilustrācijām izdota disku sērija "Gadalaiki" un Kuldīgas neatkarīgās mūzikas grupas "Stūrī zēvele" albums "Labdien". 

Mazie koristi ar proporcionāli nedabīgi lielajām galvām ir  viena no Ķempes rokraksta būtiskākajām šķautnēm, kas veidojās laikā, kad Līga paralēli studijām strādājusi laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze" par karikatūristi. Deviņdesmito gadu vidū viņa pa vasarām brauca piepelnīties uz Londonu, Trafalgara skvēru u.c. vietām, lai zīmētu tūristu portretus. Tur radās aizmetņi Ķempes rūķīšcilvēkiem. "Dienā varēju nopelnīt simts mārciņas," viņa atminas. "Interesanti, ka visi, kas zīmēja portretus, bija iebraucēji - ķīnieši, krievi, rumāņi, nebija neviena angļa. Kaut gan ar vienu angļu meiteni iepazinos, viņa pa retam atnāca pazīmēt, bet atzina, ka viņai ir kauns te nākt un strādāt. Tad vēlāk ar sazīmētajiem portretiem ieinteresēju avīzes redakciju, un tā sāku zīmēt karikatūras."

Deviņdesmito gadu vidus - popkultūra Lielbritānijā ar plaukstošo britpopa skatuvi un vispār iespēju ieiet veikalā un iegādāties jebkuru mūzikas ierakstu - atstāja paliekošus nospiedumus jaunās melomānes atmiņā.

"Gāju uz koncertiem - redzēju "Stereolab", festivālos "Blur", "The Verve", "Oasis". Pirmajā gadā visu nopelnīto naudu izgāzu diskos," viņa smejas. "Iegāju Virgin mūzikas veikalā - tur viss ir pieejams! Un nauda arī ir. Man jumts aizbrauca.

Man paveicās arī, ka tētis strādāja kuģniecībā un izkārtoja man iespēju uz Angliju tikt ar kravas kuģi. Tad nu atpakaļceļā varēju tādu milzīgu kasti ar diskiem arī aizvest."

Taujāta par mākslas tirgu Latvijā un pasaulē, par darbu cenām, mārketingu globālajā tīmeklī, Līga nedaudz apmulst. 

"Tas ir tas, ko es nemāku," viņa nosaka.

"Mums nemācīja Mākslas akadēmijā, kā sevi pārdot. Zinu, ka tagad studentiem stāsta par mākslas mārketingu, bet tad, kad es studēju, mums nemācīja, kā sevi prezentēt, kā par sevi runāt.

Ja salīdzina, izglītība bija ļoti klasiska, ar akcentu uz glezniecības tehniku, kas varbūt šodien mazliet pieklibo jaunajiem, ja skatāmies "Jarmarkas" darbus. Tiklīdz man jārunā par naudām, tā es saminstinos..."

"Es zinu savu vērtību, bet nevaru pateikt to skaļi," viņa smejas. "Jāiet pie psihologa laikam?"

Blakus kuplajām dāmām, mazajiem cilvēciņiem, vēl viena Ķempes darbu šķautne ir apaļi, bumbveida formas darbi. Tas saistīts ar vēl vienu Līgas aizraušanos - futbolu. Studējot akadēmijā deviņdesmitajos, ēkā vēl bija funkcionāla sporta zāle, tagad gan tā pārveidota par izstāžu zāli, un tur ar kursa biedrenēm svētdienās tika spēlēts volejbols. "Tad ar laiku mūsu sportistu sastāvu papildināja arī puiši, un tad kādu dienu viens no viņiem nolika bumbu pie zemes un jautāja: "Uzspēlējam futbolu?" Tā tas sākās. Tiesa, daudz vēlāk, kad man bija jau 37, kopā ar citām meitenēm sāku nopietnāk trenēties ar sieviešu futbola komandām."

Taujāta, kādā pozīcijā viņai patīk spēlēt, viņa atbild, ka pēc savas būtības ir aizsargs, bet "patīk jau arī kādreiz uzbrukumā aizskriet". 

Šobrīd no aktīva spēlētāja Līga ir kļuvusi arī par sieviešu futbola virslīgas tiesnesi. "Man patīk šādi izvēdināt galvu," viņa komentē savu aizraušanos ar kājas bumbu. "Tomēr ar gadiem tie apgriezieni mazliet samazinās, taču, lai ilgāk pabūtu šajā spēlē, sāku interesēties par tiesāšanu. Es jau agrāk pēc spēlēm bieži piegāju pie tiesnešiem un prasīju, kāpēc tāda svilpe vai tāds lēmums konkrētajā epizodē. Un tad man atbildēja: "Tev pārāk daudz jautājumu! Nāc pati par tiesnesi." Nodomāju, ka jāpamēģina, aizgāju uz semināriem, un tā jau šovasar mani ielika tiesāt kā tiesneša asistenti sieviešu futbola virslīgā. Daru to savam priekam, un šos pienākumus viegli savienot arī ar glezniecību."

www.ligakempe.lv. 

Foto: Gleznotājas Līgas Ķempes darbnīcā.

Uzziņai

Apvienotajās un tematiskajās izstādēs Latvijā un ārpus tās robežām Līga Ķempe piedalās kopš 1999. gada. Individuāli izstādījusies Beļģijā, Dānijā, Austrijā un Francijā. Viņas gleznas atrodas Liepājas muzeja, uzņēmumu grupas UPB un Mati Miliusa kolekcijās, kā arī privātīpašumos Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Beļģijā, Dānijā, Anglijā, Vācijā, Austrijā, Francijā, Portugālē, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un ASV.