20. gadsimts Latvijā un topošajā galvaspilsētā Rīgā sākās uz bēdīgas nots - Krievijas impērijā valdīja saimnieciskā krīze, kas ietekmēja dzīvi Latvijā, turklāt drīz vien pasauli piemeklēja postošs karš. Pēdējais posms bija sīvās cīņas starp Latvijas karaspēku un Pāvela Bermonta-Avalova komandēto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. 11. novembrī, kas nākotnē ieguva Lāčplēša dienas nosaukumu, Bermonts un tā karaspēks tika padzīts no Rīgas pievārtes. Lai gan uzvara bija gūta, tomēr kara postījumu sekas bija neizmērojamas. Ja runājam par arhitektūru - Rīga bija teju pilnībā nopostīta un daudzas vēsturiskās ēkas bija jāatjauno no gruvešiem.
Latviešu tauta 1. pasaules kara sākumu sagaidīja jau kā nobriedusi un savai valstij gatava politiska nācija. Tā bija attīstījusies 19. gadsimta idejisko strāvojumu ietekmē (liberālisms, nacionālisms un sociālisms), un Piektā gada revolūcija (1905.–1907. gads) aktualizēja demokrātijas un autonomijas idejas. Krievijas impērijas ārējā varenība un arī labklājība, kuru Latvijas iedzīvotājiem deva plašais Krievijas tirgus, tikai atsevišķiem latviešu inteliģences pārstāvjiem (redzamākais no tiem bija politiķis Miķelis Valters) ļāva sapņot par neatkarīgas valsts radīšanu. Vairums cerēja uz piezemētākām pašvaldības un administratīvām reformām, kas palielinātu latviešu tiesības un apvienotu latviešu apdzīvotās Kurzemes, Lielvidzemes un Vitebskas guberņas teritorijas vienā administratīvā vienībā (Latvijā).
Karš nesa arī cerības uz lielākām latviešu kultūras tiesībām, valodas statusa nostiprināšanu un pret latviešiem vērstās cenzūras vājināšanu.
Kā vienu no piemēriem var minēt demonstratīvo „Dievs, svētī Latviju!” dziedāšanu kara sākumā, kaut cara cenzūra to bija aizliegusi (tās vietā bija jādzied „Dievs, svētī Baltiju!”), vēstīts vēsturiski informatīvajā vietnē, kas veltīta latviešu strēlniekiem un filmā un Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” atspoguļotajiem notikumiem.