Rasa Jansone ir māksliniece un publiciste, kura savā radošajā darbībā konsekventi strādā ar feminisma tēmām.

Akadēmiski skolota kā gleznotāja, Jansone praktizē šo mākslas veidu jau no 2000. gada, piedaloties projektos un grupu izstādēs, kā arī rīkojot personālizstādes Latvijā un ārzemēs. Glezno lielos formātos, ekspresīvi, veidojot gleznu ciklus, kurus attīsta ap vienotu tēmu. Arī instalācijās tiek izmantoti lieli izmēri un tēmas, kuru iemiesošana prasa laiku un skrupulozu darbu.

Autores uzmanības centrā ir sieviete – sievietes tēls tradicionālajā kultūrā un tā saikne ar konkrētām personām un viņu individuālajām sajūtām par savu “sievišķību”. Sieviete – indivīds un viņas attiecības ar sabiedrību dažādos laika posmos. Noteiktas gaidas un mehānismi, kas nodrošina šo gaidu piepildīšanu vai tieši pretēji – izpilda sodu par nepakļaušanos. Reālu sieviešu – pašas mākslinieces, viņas radinieču – pieredze, komunicēta tieši vai saglabāta aprautās frāzēs ģimenes arhīva formātā. Tāpat vēsturiskas personas un tēli no literāriem darbiem, ko radījusi kā vīriešu, tā sievieškārtas rakstītāju iztēle.

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā eksponēts jaunākais Rasas Jansones gleznu cikls “Labā roka”.

Cikla nosaukums ir kļuvis arī par visas personālizstādes nosaukumu. Tas apspēlē sievietes būtisko, bet tomēr pakārtoto lomu savstarpējās attiecībās ar vīrieti – profesionālajā darba vidē un privātajās attiecībās. Labā roka – vislabākais palīgs, bez kura nu nekādi. Sievietes neredzamais darbs ļauj bērniem augt veseliem un laimīgiem, vīrietim sasniegt profesionālās virsotnes un justies apmierinātam privātajā dzīvē. Vienlaicīgi roka, pat ja labā, ir tikai ekstremitāte, viens no ķermeņa locekļiem, nevis pats ķermenis. Arī sieviete ir “mūžīgi otrajā plānā”, viņai gandarījums un piepildījums pienākas caur citiem, caur savu kalpošanu tiem.

Personālizstādē iekļauti arī darbi no gleznu cikla “Pašportrets. Trenažieris”. Tajā autore ir iedvesmojusies no rotaļām ar meitu un fiksē, kā bērna ietekmē mainās sievietes persona un kā šīs intīmās attiecības spoguļojas masu kultūras produktos. Instalācijas “Diēta”, “Apkampšu un sasildīšu” un “Rituāla vieta” iedvesma ir virtuve: māja kā sievietes “karaļvalsts” un virtuve kā tās centrs, savukārt maltīte – nepieciešama dzīvības uzturēšanai un kopības sajūtas radīšanai, taču tās gatavošana ir bezgalīga un ar savu neizbēgamību savažo. Vai tā būtu Jaunava Marija, kuras krūts baro Jēzu un visu kristiešu kopienu, vienlaicīgi paliekot tikai darbības nesēja lielākā Dieva scenārijā, vai tā ir skaistā, spēcīgā vecmāmiņa ar deviņiem bērniem, par kuras ilgām un ciešanām mēs neko nezinām, jo savu sievietes lomu – māte, barotāja – viņa izpilda ar gaļas cērtamā naža spožumu; vai šīs vecmāmiņas meitas, kuras turpina barošanas rituālus – viņas visas veic pieprasīto mīlestības darbu, bet kā ar brīdi patiesas intereses par personu, kas slēpjas aiz visām ievārījumu un marinējumu burkām?

Ir 21. gadsimta otrās desmitgades beigas – vēsturiski vislabvēlīgākais brīdis, lai uz aicinājumu būt par labo roku, pretī varētu atsmiet: “Es varu būt persona, pati!” Tomēr kultūrā iedibinātā pakļaušanās kārtība ir tuvāk nekā mums šķiet.

Rasas Jansones personālizstāde „Labā roka” un pārējie novembra izstāžu sezonas projekti apmeklētajiem būs skatāmi līdz 2020. gada 19. janvārim.