Dziedātāja Aminata Savadogo, lai arī apslimusi, pie manis ierodas pat ātrāk nekā runāts. Uz skatuves viņa izskatās kā neaizskarama dīva, bet man priekšā sēž jauna sieviete ērtās drēbēs, uz sejas ne grama kosmētikas, mati bez mākslīgajām cirtām. Mēs, klausītāji un skatītāji, parasti varam novērtēt tikai galarezultātu, bet, lai paveiktu to, ko viņa paveikusi, bijis nepieciešams liels gribasspēks un neatlaidība.

Intervijas 1. daļu lasi šeit.

Pie kā tu strādā tagad?

Tūres vēl nebūs. Tagad fokusējos uz koncertu 18. aprīlī Hanzas peronā. Par to vien domāju. Tagad ļoti daudz kas notiek ap to. Pagaidām plānots arī tas, ka nākamgad jau varētu iznākt pilns albums. Vēl nezinu, kādā valodā tas būs – vai latviešu, vai angļu, vai abās.

Tev bija veiksmīga sadarbība ar “Tautumeitām” - ar ko tu vēl nopietni apsver sadarbību?

Pagaidām par sadarbībām neesmu vairāk domājusi, bet vispār gribētos strādāt ar daudziem – ansi, “Triānas parku”, “Instrumentiem”, Donu, Aiju Andrejevu...

Skaidrs, ideju tev tātad netrūkst. Nevar neievērot, ka tev uzstājoties ir diezgan iespaidīgi kostīmi – kā tu veido savu skatuves tēlu? Sadarbībā ar stilistu?

Jā, mēs jau pāris gadus strādājam kopā ar Elgu Homicku. Mums labi saskan, un cerams, ka tā arī turpināsies. Sākumā izdomājam, kā gribu izskatīties, un tad meklējam dizainerus, kuri to var uzšūt, noķert mūsu vilni.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

💥💥💥 #PrimeTime @kasparsvizulis 🎸🔥 moment captured by @lucijarosane

A post shared by AMINATA (@aminata_savadogo) on

Kā tu ikdienā izvēlies savu apģērbu, aksesuārus?

Es pēdējā laikā vispār neiedziļinos tajā, kas man ir mugurā. Man ir trīs pāri džinsu, no kuriem divi ir identiski, jo man šis modelis derēja perfekti.

Ikdienā apģērbs ir pēdējais, par ko gribu domāt.

Es vienkārši velku tīras drēbes un viss. Biju aizgājusi uz “Riga Fashion Week”, un man uzdeva šo jautājumu. Tad es viņiem mēģināju stāstīt, ka mani ikdienā neinteresē stils, kur nu vēl dizaineru kolekcijas. Cilvēki fešonvīkā nesaprata, ko es muldu. Es neesmu apsēsta ar modi. Protams, man patīk smuki izskatīties, bet uz skatuves. Ja nav filmēšanas, staigāju arī bez kosmētikas.

Bet tev pašlaik ir uzlikti gari oranži nagi ar tīģera kažoka rakstu.

Tas no koncerta palicis. Es parasti izvēlos tādu nagu dizainu, kas man piestāvēs tērpam. Vai es tādus izvēlētos arī, ja nebūtu jāuzstājas un jāfilmējas, jāpiedalās fotosesijās? Nezinu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

#bodypositive

A post shared by AMINATA (@aminata_savadogo) on

Ja tu nebūtu mūzikas industrijā, ar ko tu visdrīzāk nodarbotos?

Par to nesen tieši domāju. Sapratu, ka es laikam justos ļoti nelaimīga, ja darītu kaut ko citu. Varbūt gribētu būt režisore un taisīt klipus.

Ofisa darbā gan es vienkārši nomirtu, it īpaši, ja būtu priekšnieks... es nevarētu to izturēt.

Man šausmīgi nepatīk, kad kāds saka, kā būtu jādara lietas. Dusmojos, uzsprāgstu un uzreiz gribu triekt pretī, pat ja man nav taisnība [smejas]. Bet vispār man ir bakalaura grāds starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās. Tad iestājos angļu filologos, nomācījos tur pusotru gadu, bet tā arī nepabeidzu, jo bija pārāk liela slodze. Varbūt kādreiz pabeigšu.

Ekonomiku studēju, jo man, protams, bija šaubas par dziedātājas karjeru.

Es nenāku ne no turīgas, ne no mūziķu ģimenes. Viņiem šī industrija bija un ir kaut kas tāls un svešs. Vienmēr gribēju dziedāt, tas bija mans lielākais sapnis jau kopš bērnības, bet viņi mani audzināja tā, ka vajadzīga laba izglītība, lai var tikt pie laba darba. Man pat nebija domas studēt kaut ko ar mūziku saistītu – ko darīt pēc pabeigšanas, kļūt par mūzikas skolotāju? To es negribēju.

Kad man bija 17, es dziedāju bekvokālu, taču tad nonācu pie atklāsmēm, ka labāk gribētu dziedāt solo, bet varbūt tomēr nepieciešams domāt par dzīvi nopietnāk. Pārstāju dziedāt un atradu reālu darbu. Strādāju kinoteātrī – mans uzdevums bija likt kastēs popkornu un tīrīt zāles. Es to darīju ļoti slikti. Nostrādāju divas nedēļas, un tad mani atlaida.

Pat ja mani neatlaistu, es tāpat aizietu, jo tās bija šausmīgākās nedēļas manā mūžā. Aizgāju atpakaļ pie bekvokāla. Tad nāca “Koru kari”, “Talantu fabrika”, sāku rakstīt savas dziesmas. Pilnībā padevos mūzikas industrijas aicinājumam.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Šodien var ielikt arī selfiju🙈🥰 Paldies @jelena.kanuka par 💣 meikapu, @elenheelen par 💣 matiem, un @elgahomitska par 💣 tēlu 😍 šī bija viena feina 💣💣💣 diena❤️❤️❤️❤️ #aminatamusic #таборуходитвнебо

A post shared by AMINATA (@aminata_savadogo) on

Vai tiešām tavas ģimenes viedoklis pa šiem gadiem nav mainījies?

Mana vecmāmiņa, ja es viņai prasītu, visdrīzāk teiktu, ka labi, ka man ir izglītība, jo tā vēl noderēs [smejas]. Es to visu varu saprast. Ja viņi būtu varējuši atļauties man palīdzēt, tā būtu viena lieta, bet man bija jābūt pašai par sevi. Tas bija bailīgi, bet laikam sapnis bija stiprāks. Es nevarētu nebūt dziedātāja.

Prieks, ka tu dari un sanāk! Tev ir divi albumi angļu valodā, tu pārstāvēji Latviju Eirovīzijā, raksti dziesmas arī citiem, tagad tev ir mazalbums latviešu valodā.

Cenšos, daru. Es pat nezinu, vai jūtu, ka strādāju, Es vienkārši dzīvoju. Reizēm gan manī iezogas tā vecāku prizma, ka viss sarežģīti un vajag cīnīties... tā es arī citreiz sitos tāpēc, ka šādi uztveru lietas. Bet, no otras puses, tas palīdz nedomāt, ka viss ir baigi viegli un kruti.

Pēc Eirovīzijas man cilvēki teica “Aminata, tu esi dīva!”, bet es sevi tā neredzēju. Nākamajā dienā pēc Eirovīzijas man tāpat likās, ka neko neesmu paveikusi, jāiet tālāk, jādara kaut kas jauns, jo tūlīt šī darba augļi beigsies un tas nav stabili. Tas vienmēr man paliek zemapziņā un palīdz neapstāties.

Video: Aminatas uzstāšanās Eirovīzijā 2015. gadā ar dziesmu "Love Injected"

Kā tu jūties tagad?

Šobrīd es jūtos tā, ka esmu pieņēmusi spēles noteikumus. Vajag strādāt. Vajag darboties. Vajag turpināt. Nevajag ne uz vienu paļauties. Esmu mierā ar to. Agrāk gaidīju, ka man kāds palīdzēs. Un, kad nepalīdzēja, bija sāpīgi. Tagad arī mēdz būt šādas situācijas, bet es zinu, ka varu izdarīt arī pati.

Sanāk tā, ka visvairāk daru pati un, ja ir kāds cilvēks, kas man var palīdzēt, tad viņam ir konkrēts uzdevums un es to kontrolēju. Viss aizgājis tik tālu, ka esmu pati sākusi montēt klipus.

Iemācījos montēt, jo “Dzīvot citādāk” videoklipam nevarēju ar vārdiem pastāstīt, ko gribu. Tāpēc saliku kopā rullīti no citiem video. Līdzīgs stāsts arī ar “Pamet mani”, kad iemācījos montēt programmā, ko izmanto operators.

Ir acīmredzami, ka nebaidies ņemt visu savās rokās.

Brīžiem tas liekas nogurdinoši, jo tiek patērēts liels daudzums enerģijas, kuru es varētu iztērēt citādāk, bet es ceru, ka pie manis kādreiz atnāks tādi cilvēki, uz kuriem varu paļauties.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkabsone.

FOTO: #SIF_MAF2019