"Manas paaudzes aktieriem, kuriem šobrīd ir 30 gadu, ir nobriedusi sajūta, ka pasaulē viss iet uz priekšu un attīstās, bet mūsu teātra institūcija stagnē. Ka «neķeram» līdzi laikam," viņa saka. 

Komentējot gaidāmās pārmaiņas teātrī, viņa izsaka cerību, ka jaunais direktors un mākslinieciskais vadītājs tik ļoti vairs nelūkosies Krievijas virzienā.

"Domāju, tas laiks ir sen pagājis, postpadomju telpas domāšanai jāliek punkts un nabassaite ar austrumiem jāpārgriež,"

viņa saka.

"Es ceru turpmāk lūkoties Baltijas, Skandināvijas un Rietumu virzienā. Ceru uz svaigāku, dažādāku repertuāru. Visu cieņu Čehovam un citiem klasiķiem, bet brīžam gribas jautāt - kāpēc atkal iestudējam "Trīs māsas"? Kāpēc atkal "Ķiršu dārzu"? Redzu, ka šobrīd aug jauna aktieru un teātra skatītāju paaudze, kuras saites ar Čehovu, Ibsenu un Šekspīru nav nesaraujami ciešas. Viņiem vajag citas tēmas un citu spēles veidu, jaunu teātra elpu."

"Arī Smiļģis teica, ka Dailes teātrim jābūt ar pasaules elpu. Viņam piemita vēriena un lieluma izjūta, drosme skatīties pāri rāmjiem. Dailes teātra mākslinieciskajā vadībā man gribētos redzēt cilvēku ar šādu vērienīgu domāšanu. Un direktora amatā cilvēku, kurš spēj radīt drošu skrejceļu šīm radošajām idejām," viņa piebilst.

Komentējot attiecības ar Džilindžeru, viņa saka, ka tās vēl aizvien ir labas. 

"Esmu viņam tikai pateicīga un mūžīgi būšu pateicīga. Viņš man ir daudz palīdzējis, devis brīnišķīgas lomas, bijis cilvēciski tuvs un joprojām tāds ir," intervijā saka aktrise. "Pēc visa notikušā man ir spēcīga emocionālo paģiru sajūta, jo man žēl, ka viss tā noticis. Bet kaut kas bija jādara…"

Pilnu interviju lasiet jaunākajā žurnāla "Ir" numurā.