Sanda Dejus: Nevajag būt visām pudelēm par korķi? Man liekas, ka vajag gan! (7)

Foto: No privātā arhīva
Elza Jēkabsone
, Izklaides ziņu žurnāliste
CopyDraugiem X Whatsapp

Sandu Dejus no rītiem var dzirdēt radio. Viņas balss skan birojos, veikalos, mašīnās un Latvijas iedzīvotāju austiņās. Intervijā TVNET piesēdām, lai parunātu - vienkārši par dzīvi.

Interesanti tikties ar cilvēku, kuru mēs te redakcijā dzirdam katru rītu! Gribējās redzēt, kas slēpjas aiz radio personības.

Nu, radio “SWH” par ētera balsīm izvēlas tādus cilvēkus, kuri paši par sevi ir personības. Nav tā, ka mēs veidojam kaut kādu savu tēlu. Mēs tiešām abi ar Kasparu Breidaku kādi esam dzīvē, tādi esam arī radio. Nav tā, ka ar tevi tagad sēž pavisam cita Sanda. Varbūt būsi vīlusies – tas pats vien ir! [Smejas.] Vispār nekā interesanta.

Kā nu ne? Viss par tevi taču ir interesants.

Vai, nu paldies. Viss jau gan izstāstīts radio.

Arī. Ir tā, ka par tevi tomēr daudz kas zināms. Kā parasti, pirms intervijas veicu savu mazo izmeklēšanu - aptuveni zinu tavu dzīvesstāstu. Mēģināsim nerunāt par to, kas jau desmit reizes aprunāts. Protams, viens no tiem zināmajiem stāstiem ir tas, kā nonāci “SWH”. Sākumā bez maksas strādāji, tad jau piedāvāja piestrādāt, un tagad esi pilnasinīga ētera persona, kuru katru darbadienu klausās tūkstošiem cilvēku.

Tur būt vispār ir baigā privilēģija, jo konkurence ir nenormāla – šo darbu gan gribētu, gan varētu darīt tūkstošiem cilvēku Latvijā. Jauni, azartiski, humora pilni. Es jau vienreiz Andrim Freidenfeldam teicu – ko mēs darīsim, kad vienā brīdī apniksim un... mums būs jāpārkvalificējas? Ko mēs vairs, tādi tukši runātāji, vēl varēsim darīt? Viņš teica – es to daru un tev arī novēlu turēties pie šī, cik var, jo nezinu, ko iesāksim, kad atlaidīs.

Mākslīgais intelekts un jaunā paaudze min uz papēžiem.

Neko citu baigi konkurētspējīgu tā arī vēl neesmu sev atklājusi, kas varētu būt pa īstam MANS. Kaut arī tā mana uzkrātā pieredze ir gana liela, lai es citiem noderētu arī ar saturu, nevis tikai izpildījumu.

Tu vēl mums esi pazīstama kā pasākumu vadītāja.

Jā, esmu tajā iekšā, bet tas arī ir darbs, ko īstenībā varētu darīt daudzi. Bišķi papraktizējies un aiziet. Kurš tad mani 50 gados vairs gribēs savās kāzās? Tā vecā tante atkal nāk ar savām vecajām spēlēm... jauniešiem, pieļauju, tas viss vairs neinteresēs. Varbūt pēc 20 gadiem vispār būs kāzu vadītāja aplikācija, ievadi tik datus un parametrus un aiziet! Vispār nav tā īsti sanācis daudz būt kāzās kā viesim, iespējams, ka arī vecās tantes vada. Tas, ko esmu ievērojusi, ir, ka laukos, atšķirībā no pilsētas, vairāk pasākumus vada sievietes. Cik daudz pasākumu man aizgājuši gar degunu, jo mani izkonkurējis vīrietis-aktieris! Šogad jau divi.

Kā ir būt pasākumu vadītājai-sievietei?

Parasti grib, lai smuki izskatās. To humoru... humors nekad nav baigi smukiņš.

Ja grib baigi skaisti izskatīties, tad tas nav rēcīgi, savukārt smieklīgais ne vienmēr ir skaists.

Tās smukās pasākumu vadītājas, kā, piemēram, Agnese Zeltiņa, Ieva Florence, Lelde Ceriņa, aicina “Amoralle”, šampanieši, “Rafaello”, bet mani aicina ”Ikea” vadīt gaļas bumbiņu prezentāciju. Man ir sava niša.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Go sister

A post shared by Sanda Dejus (@sandadejus) on

Tu mums esi seja Latvijas Zaļajam punktam.

Jā, un arī šķiroju atkritumus, daru to visai azartiski.

Kādas ir tavas attiecības ar tagad populāro “zero waste” jeb bezatkritumu kustību?

Katrs cilvēks var darīt tik, cik viņa spēkos un komforta līmenī iespējams. Galvenais censties neatstāt aiz sevis atkritumus. Jā, man ir bambusa zobu birste, ausu kociņi. Izmantoju auduma dvieļus, nevis papīra. Bet, ja ārā līst un man jāiziet ārā no veikala ar grāmatu un nav līdzi somas, tad es to ielikšu tajā plastmasas maisiņā. Es neesmu pārmetošā šķirotāja – pati to daru un nevienam nebāžos virsū.

Esi kādreiz bijusi kādā “zero waste” veikalā?

Nē, neesmu gan, bet, ja šķiroju atkritumus, es jau daru ko līdzīgu. Ja pareizi šķiro, atkritumi tiek pārstrādāti un iegūst jaunu dzīvi.

Ja runā par “zero waste”, uzreiz nāk prātā vegāni.

Mans vīrs tagad sācis interesēties par veģetārismu! Man pašai ar vegānismu un veģetārismu ir tā: ja jātaisa diagramma, tad tur 99% būtu iezīmēti kā “nē” iespējamība. Un 1%, kas paliek pāri, arī ir “nē”, tikai tāpēc, lai varētu izveidot diagrammu. Bet, ņemot vērā, ka man viņam jāgatavo veģetāri ēdieni, es arī tos ēdu. Baigais čakars vēl atsevišķi likt klāt gaļu. Kad eju ārā ēst, gan ņemu gaļu. Viņš arī nav tas cilvēks, kurš visiem bāzīsies virsū, ka ir veģetārietis un tikai viņa ideoloģija ir pareiza.

Kas ir nākamais, ko taisīsi?

Sapirku baklažānus – taisīšu tādu kā lazanju ar biezpienu, valriekstiem un ķiplokiem. Vēl mēdzam ēst biezzupas.

Man tā garšo ķirbju krēmzupa!

Zini kā, ja tu vēl papildini ar sēkliņām vai apcep šampinjonus, vai ieliec Burrata sieru ar avokado un šalotes sīpoliņu... baigi forši var tās garšas kombinēt. Ēdiens kļūst tik interesants, ka tās gaļas nemaz nepietrūkst.

Pati neesmu gaļas noliedzēja, bet ir jau tā, ka gribas kaut ko vieglāku.

Es savukārt esmu pievērsusies keto ēšanas veidam.

Dzirdējusi esmu daudz, bet tā arī līdz šim nebiju iedziļinājusies, kas tas par zvēru. Vari man pastāstīt saviem vārdiem?

Neesmu nekāda keto vai uztura speciāliste, bet varu aptuveni paskaidrot. Ideja tāda – mūsu organisms ražo enerģiju no ogļhidrātiem. Līdzko uzņemam vairāk ogļhidrātu nekā vajadzīgs, mūsu organisms tos noglabā nebaltām dienām. Dzīvnieki mēdz saēsties pirms ziemas, jo tad visu sezonu mauks to tauciņu vaļā. Kad dzīvnieks ir pārtraucis ēst ogļhidrātus, šis tauciņš tiek pats no sevis patērēts. Bet mēs tik maucam, un tauciņš aug. Ar keto 75 procentus ikdienas uztura veido tauki, 25 procentus olbaltumvielas un 5 procentus ogļhidrāti. Tas šķīvis varētu izskatīties šādi – tev ir kāpostu salāti, zivs, avokado, cepta ola vai bekons.

Kur ir visvairāk ogļhidrātu?

Miltos, graudaugos. Keto no savas ēdienkartes absolūti jāizslēdz cukurs. Bet saldas lietas var ļoti labi taisīt ar stēviju, kurā nav kaloriju.

Tu skaiti kalorijas?

Nē, ēdu, kamēr esmu paēdusi. Vienīgi sanāk reizēm sagrēkot ar kādiem našķiem. Šo keto lietu sāku pagājušā gada martā, tūlīt taču būs gads apkārt! Man patīk šādi eksperimenti ar uzturu, patīk ierobežojumi. Janvārī atteicos no alkohola lietošanas! Priekš sevis atklāju ļoti interesantu bezalkoholisko ingvera vīnu – tas  ir tik nenormāli jiftīgs, ka liekas – esi šņabi izrāvis.

Nav nekāds noslēpums, ka radošo profesiju pārstāvji ar alkoholu parasti ir uz “tu”.

Tā ir liela mentālā piepūle. Reizēm atdodam tik daudz enerģijas, ka gribas ieplūst tādā mentālā mierā, relaksēt prātu, jo pēc tam atkal būs jābūt nepārtrauktā fokusā. Man ir tā, ka pat SPA es domāju par darbu.

Jā, man arī tā ir. Kā tu vēl bez alkohola izvēdini galvu? Man palīdz sporta zāle vai kārtīga izplosīšanās, māju kārtojot.

Man ir improvizācijas teātra mēģinājumi, kur pie reizes sanāk arī baigi noskraidīties. Patīk aizbraukt uz laukiem. Vēl man ir bērns. Mēs reizēm kopā ņemamies ar krāsojamo grāmatu. Vispār sen laikam neesmu neko zīmējusi.

“Instagram” lasīju, ka tev skolā vislabāk esot padevusies tieši literatūra un māksla.

Jā, tie bija vienīgie priekšmeti, kuri man padevās.

Skolā gāja grūti, un man teica, ka no manis dzīvē nekas nesanāks.

Pārdzīvoju. Es ceru, ka izglītības sistēma vienā brīdī tomēr būs vērsta uz konkrētā cilvēka spēju attīstīšanu, nevis ražošanu pēc vienas formulas ar vienādām zināšanām, visu piedzīšanu līdz vidējam. Es savulaik izmācījos par jaunatnes lietu speciālisti, un mani kā improvizācijas cilvēku reizēm aicina jauniešiem pasniegt tādas kā meistarklases. Stāstu, cik tas radošums ir svarīgs un kā to tvert, izmantot, kā tas var noderēt ilgtermiņā. Tajos brīžos es redzu, kāda ir tā reālā situācija, un mēģinu skaidrot, ka nevajag baidīties. Būs labi. Turpiniet tik iet sev tīkamajā virzienā.

Lai arī nogurdinoši, bet ir tā, ka neko nesasniegsi, ja neiesi un nedarīsi. Nu un, ka tev neiet matemātikā vai krievu valodā, – tāpēc jau tu neesi norakstāms.

Es arī aicinu jauniešus iet un izmantot brīvprātīgā darba iespējas - ne tikai reizi gadā aiziet ēnu dienā pie mammas vai tēta. Pieaugušajiem vairs nav tādas iespējas, jo ir bērni, kredīti, un viņi varbūt ir iesprūduši darbā, uz kuru ejot rauj bimbienu. Visa šī trīšanās un darīšanās, manuprāt, ir ļoti vērtīga. Es ļoti daudz savā dzīvē esmu par brīvu darījusi un joprojām daru.

Ir tāds teiciens – nevajag būt visām pudelēm par korķi, bet man liekas, ka vajag gan! Un jāmeklē tās pudeles un jābāžas par korķi.

Pašam sevi jābīda, jākrāj pieredze. Jo es nezinu, kas no manis būtu sanācis, ja ar savu nenormālo enerģiju nebūtu nonākusi pie improvizācijas teātra. Man tā bija jāieliek kaut kādās sliedēs.

Kāpēc negāji aktieros?

Man bija tā, ka mācījos kopā ar Gintu Andžānu un visu bērnību gribēju būt aktrise. Viņš teica, lai abi ejam uz aktieriem, bet es šausmīgi pārbijos no tā – ja nu man tajā lielajā konkurencē iestājeksāmenos pasaka, ka nederu par aktrisi? Visu mūžu domāšu, ka nekam nederu kā aktrise. Tagad gan savā galvā es turu, ka noteikti būtu tikusi, varu sevi mānīt. Beigās iestājos sabiedriskajās attiecībās.

Dikti greizi tāpat nenošāvi. Virziens ir uz to pusi.

Tas bija vienīgais, kas tajā brīdī vēl likās, ka der un ir saistīts ar cilvēkiem. Ar manām atzīmēm tāpat budžets nekur nespīdēja. Nevienu dienu gan neesmu līdz šim strādājusi sabiedriskajās attiecībās vai pat ar diplomu darbu dabūjusi. Bet tas bija ļoti labs laiks, starpposms bērnībai un pieaugušā dzīvei, kur jau jāsāk par sevi atbildēt. Kontakti. Interesantas atziņas. Burzīšanās. Augstskolā vadīju pasākumus.

Nekur tālu no sevis neaizbēgu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Kad Tu pēdējo reizi iegūlies pļavā? Nieka 15 gadi, bet pasaule ir mainījusies mežonīgos tempos. Tagad mums ir vairāk naudas un mazāk laika kā jebkad. Toreiz man vēl nebija mobilā telefona un es džekiem rakstīju SMS no klasesbiedrenes telefona (ja pietika kredīta) un gaidīju, kad viņa nākamajā dienā atnāks uz skolu un parādīs atsūtīto atbildi. Internetu varēja dabūt skolas bibliotēkā vai interneta kafejnīcā. Mūziku pirku pārkopētos CD tirgū pa 2Ls. Mans e-pasts bija toxicgirl@inbox.lv Es neko nebiju "gūglējusi" un man vēl nebija neviens "selfijs". Es nezināju, kas ir "emoji", bet mācēju nosūtīt rozīti @)-'--,---- Vienīgais "mākonis" bija tas uz kuru var raudzīties, guļot pļavā un sapņojot par nākotni. Turklāt tas toreiz izskatījās drīzāk pēc truša galvas. Drudžains progress ir galvenais cilvēces virzītājspēks. Jāskrien, jāpaspēj.. Bet pļava?

A post shared by Sanda Dejus (@sandadejus) on

Kopš tā laika tu esi daudz ko sasniegusi un ieguvusi atpazīstamību visā Latvijā. Kāda ir sajūta, ka tagad tik daudz cilvēku par tevi zina, ir dzirdējuši tavus stāstus, atpazīst?

Es to tā baigi neizjūtu. Iespējams, ka daudzi nesavelk kopā seju ar balsi. Tā radio cilvēkiem mēdz būt. Pēc datiem ir tā, ka mums ir apmēram 500 tūkstoši klausītāju nedēļā. Nu tas ir daudz. Tad jau tiešām daudzi klausās, ko stāstu.

Man liekas, ka droši var teikt, ka esi Latvijā slavena.

Zem vārda “slavenība” mums ir tāāda kārta cilvēku... arī ciemā zināmākais čalis ir vietējā slavenība.

Komentāri (7)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu