​Ar mūziķi Horenu Stalbi tiekamies dienu pēc tam, kad viņš iznācis no apcietinājuma. Intervijā TVNET viņš pastāstīja, kāpēc nonācis kārtības sargu nagos.

TVNET: Ko tu tādu izdarīji?

Horens: Biju apcietinājumā 48 stundas. Mani aizturēja kriminālpolicija, narkotiku apkarošanas daļa.

Tev bieži tā gadās?

Nē. Šī bija pirmā reize, un es pat izteicu viņiem komplimentu par to, cik viņi ir korekti, forši un smaidīgi. Atvainojās, ka nav nekas personīgs, roku dzelžus neliks. Burvīgi. Biju pārsteigts.

Kā tev gāja apcietinājumā?

Biju izolatorā. Tā tāda neliela telpa, kurai priekšā dzelzs durvis, 24 stundas diennaktī deg gaisma. Kušete kā slimnīcā, kur līķus noliek, un sega. Spilvena nav. Dzelzs tualete un izlietne, kur var padzerties ūdeni.

Tev deva ēst?

Jā, bet es neēdu šīs 48 stundas. Tā bija mana attieksme. Protests. Ja valsts uzskata, ka marihuāna nevar būt medikaments, tad es labāk neēdu. Bet tas gan jau mainīsies ar laiku. Nevar būt tā, ka Eiropa un pasaule iet vienā virzienā, bet Latvija pretējā. Vienkārši neloģiski.

Marihuāna Igaunijā ir vismaz dekriminalizēta, pie mums tā vēl nav.

Bet tie cilvēki bija jauki. Es arī protokolā beigās paskaidroju, ka marihuānu uzskatu par medikamentu, kas palīdz cīņā ar vēzi, epilepsiju, astmu, depresiju, bezmiegu... bet mums tas ir aizliegts un krimināli sodāms. Viņi dara savu darbu, es daru savu kā regeja mākslinieks.

Kā Latvijā vispār var dabūt kvalitatīvu marihuānu?

Viskvalitatīvākā ir tiem, kas paši pīpē un ar mīlestību ir izaudzējuši savus stādus. Man holandieši teica, ka nevar izaudzēt tādu kā mēs te, Latvijā, tāpēc, ka mums ir cita attieksme pret katru stādiņu, bet viņiem ražotne. Viss iet uz labo pusi, un skaidrais saprāts uzvarēs. Pats nepatīkamākais ir tas, ka tiek radīta nevajadzīga ažiotāža par to. Pie kam, ja mēs runājam par jauniešiem – skaidrs, ka viņi grib pamēģināt jebko, kas ir aizliegts. Tas ir pilnīgi normāli, un katrs tam ir gājis cauri. Taču tās nav smagās narkotikas, kur pirmajā reizē var pat iestāties nāve. Not a big deal.

Kā man arī policijā piekrita cilvēki, kuri mani pratināja, – nav normāli, ka ar mani kamerā ir heroīna atkarīgais, kurš bija veikalā zadzis viskiju, lai nopirktu nākamo devu.

72

Es par viņu rūpējos kā par mazu bērnu, nesu ūdeni. Kamēr biju kamerā, vēl vingroju, nodarbojos ar jogu, kamēr nabadziņš guļ un dreb. Kā var būt vienā rindā heroīns un marihuāna?

Kā tev liekas – kad Latvijā varētu notikt šīs pārmaiņas?

Valdība to ļoti labi saprot, taču tie, kuri ir pie varas, viņiem ir to pilnīgi neizdevīgi darīt, lieks čakars, saskaņošana... tās ir lielas izmaiņas likumdošanā. Skaidrs, ka tie, kuri ir vislielākie apkarotāji, tiklīdz medicīniskiem mērķiem varēs audzēt marihuānu, viņi uzreiz būs lielākie fermeri un audzētāji. Piemēram, paskatīsimies uz naftas, degvielas biznesu un alternatīvo enerģiju. Zini, kas ir lielākie solārās enerģijas ražotāji pasaulē? Kompānija “Shell”. Naftas kompānija. Viņiem ir vienalga, kādu enerģiju ražot. Nu negrib neviens mums ar to ņemties.

Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, tā domāšana ir iestagnējusi.

72

Es nezinu, kāpēc, bet mums tā padomju domāšana ir dziļāka. Lietuva ir bijusi tomēr kņaziste un lielvalsts, viņiem ir impērijas domāšana, Igaunija atkal ir principā skandināvi. Un mēs te tādi pa visu iesprūduši ar savu robežu ar Krieviju. Varbūt vajag domāt plašāk. Man Amerikas latvieši ir teikuši, ka mums ir viskonservatīvākie cilvēki pasaulē. Arī tas, kā mēs izturamies pret imigrantiem... piemēram, kāpēc krievvalodīgajiem grūti integrēties? Tāpēc, ka mēs neesam baigie cittautiešu integrētāji, un pie tā ir jāstrādā. Es ieteiktu visu vecumu cilvēkiem ceļot pa pasauli, jo tas atver acis. Pasaule ir dažāda, cilvēki ir dažādi, par ko viens raud, otrs smejas. Tolerance is the attitude.

Latvijā bija arī satraukums, kad tirgū ienāca CBD (marihuānas sastāvā esošā viela kanabidiols).

Jā, kaut arī tam nav nekāda sakara ar THC (marihuānas psihoaktīvā viela). Tas ir tikai ārstniecisks līdzeklis. Man liekas, ka varasvīriem būtu bijis jāstājas tiesas priekšā par to, kas savulaik notika ar spaisu. Kādā sakarā drīkstēja tirgot to ķīmiju, indi! Es biju absolūtā sašutumā arī par to, ka viņi uz saviem nāves kioskiem lika mūsu svēto karogu – sarkans, dzeltens, zaļš. Brīvības simbols. Atvainojos, es uzvelkos.

Bija arī gana daudz cietušo no šī spaisa.

Ķīmija, par kuru neviens neko nezina. To bija izdevīgi pārdot tikai noteiktai cilvēku daļai, kura bija augšā pie varas, kuri varēja paši fiksi kilogramiem ievest un pārdot, līdz aizliedz. Marihuāna, atvainojos, ir tāds pats augs kā burkāni vai kartupeļi, tikai satur citas vielas. Un aug zemē. Kāpēc atļauj vest ābolus no Spānijas? Mums neko nejautā, tikai paziņo lēmumus.

Alkohols un tabaka toties ir atļauta.

Un par to neviens neuztraucas. Tā ir katra privāta darīšana lietot vai nelietot. Un kā tas var būt, ka pie mums, ejot ārā, pie kases stāv cigaretes. Blakus košļenēm, šokolādes batoniņiem, prezervatīviem un papīra salvetēm. Mārketings. Naudas pelnīšana. To  visu var atdalīt. Arī Bobs Mārlijs – viņš jautāja, vai kādam netraucēs, kad viņš aizdedzinās džointu. Kā es saku – seksuālā orientācija, narkotikas un tava reliģiskā piederība ir tikai katras personas brīva izvēle. Tā ir tava atbildība.

Cik mēs redzam, valstīs, kurās marihuāna ir dekriminalizēta vai atļauta, nav visa tauta nopīpējusies zaļa.

Nekas nav uzsprādzis. Man ir draugi Holandē, un es viņiem prasīju – vai jūs pīpējat zāli? Viņi teica nē. Nu, tātad tas darbojas. Nekas traks nav noticis. Mums cigaretes un alkohols arī ir atļauts, bet tas jau nenozīmē, ka visi to vien dara. Nevajag ne pazemot cilvēkus, ne pārlieku reklamēt. Patiesība ir kaut kur pa vidu.

Kā tev pašam personīgi marihuāna uzlabo dzīvi?

Mans novērojums ir šāds – ēstgriba, labs miegs un garastāvoklis. Kas mūsdienās cilvēkiem lielākais ienaidnieks? Depresija. Nu paskatāties uz tiem cilvēkiem sabiedriskajā transportā vai pat uz autovadītājiem dārgajās mašīnās. Nu nabadziņi. Visi ar akmens sejām. Nomierinieties. Priecājieties par to, kas jums ir, nevis bēdājaties par to, kā jums nav.