Katra lielākā Ķīnas pilsēta ir kļuvusi par reģionāla mēroga metropoli, taču jaunā valsts izdotā regula pieliks Ķīnas rekordātrajai debesskrāpju attīstībai punktu. Šā gada 27. aprīlī Ķīnas Mājokļu un pilsētu attīstības departaments izstrādāja likumu, kas paredz aizliegumu būvēt ēkas augstākas par 500 metriem. Tiesa, šāds augstceltņu garums mūsu platuma grādos būtu pārsteidzošs un pat neiedomājams, taču Ķīnā tik augstas un pat augstākas ēkas nav retums, piemēram, pasaules otrā augstākā celtne – Šanhajas tornis, kura augstums ir 632 metri.

Līdz ar augstuma ierobežojumiem Ķīnas valdība ir ieviesusi arī krietni stingrākus normatīvus attiecībā uz debesskrāpjiem, kas ir augstāki par 250 metriem. Turpmāk arhitektūru uzraugošās iestādes daudz stingrāk izvērtēs nepieciešamību būvēt tik augstas celtnes un būvniecības atļauju piešķirs tikai īpašos gadījumos, ja pasūtītājs varēs pierādīt tik augstas ēkas nepieciešamību un lietderību. Tāpat ēkām, kuras būs augstākas par 250 metriem, valdības iestādes daudz stingrāk vērtēs ugunsdrošības, zemestrīču izturības un elektroenerģijas taupības parametrus.

Tas vēl nav viss – valdības iestādes arī ir izveidojušas stingrākus normatīvus 100 metrus augstiem torņiem. Ķīnas Mājokļu un pilsētu attīstības departaments rūpīgāk izvērtēs debesskrāpim izvēlēto lokāciju. Lai pasargātu vēsturiskas celtnes un dabas zonas, to tuvumā vairs nedrīkstēs būvēt arī Ķīnas standartiem zemas augstceltnes.

Jaunā arhitektūras politika paredz ne tikai debesskrāpju augstumu ierobežošanu, bet ievieš arī jaunus noteikumus attiecībā uz pašu augstceltņu dizainu. Ķīna ir bēdīgi slavena ar ēkām-plaģiātiem. Tas nozīmē, ka daži negodīgi arhitekti ir izstrādājuši teju identiskus plānojumus ēkām, kā rezultātā daudzviet Āzijas lielvalstī ir sastopamas gandrīz vai pat pilnīgi vienādas modernās arhitektūras būves. Tagad arhitektiem būs gan jāiekļaujas noteiktā augstumā, gan arī jāpiestrādā pie dizaina – ēkai ir jāreprezentē Ķīnas kultūra.

Iemesls, kādēļ Ķīna ir “piegriezusi skābekli” debesskrāpju pasūtītājiem un arhitektiem, ir finansiāli apsvērumi. Ēkas, kuras ir augstākas par 300 metriem, parasti ceļ ilgāk par pieciem gadiem. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai projekts daudzkārt sadārdzinātos – piecu gadu laikā ekonomiskā situācija valstī var krasi mainīties, kā rezultātā ļoti augstu debesskrāpju celtniecība var vienkārši neatmaksāties, atstājot attīstītājus un arī valsts uzņēmumus bez ienākumiem. Dažos gadījumos tieši sadārdzinājums ir iemesls, kādēļ daži superaugstie torņi tiek atstāti novārtā vai to būvniecība ieilgst un projekts netiek pabeigts plānotajā laikā. Spilgts piemērs ir 596 metrus augsts tornis Tiaņdzjiņā un 476 metrus augsts tornis Uhaņā – patlaban šie milzu projekti ir atstāti novārtā un to tukšais korpuss ilgi bojās pilsētu ainavas.

Līdz ar finansiālajiem apsvērumiem Ķīnas arhitektūru uzraugošās institūcijas ir arī nolēmušas mainīt debesskrāpju arhitektūru konceptuālā līmenī, proti, augstceltnēm ir jākļūst praktiskākām, ekoloģiskākām un ekonomiskākām ilgtermiņā, kā arī estētiski baudāmām. Pirms tam daudzi pasūtītāji un arhitekti neizvērtēja augsto ēku praktisko pusi – piemēram, Šanhajas tornis ir tik neveiksmīgi izplānots, ka tikai 50% no ēkas iekštelpām ir efektīvi izmantotas. Jauno normatīvu ietvaros jau tagad daži ambiciozi arhitekti un pasūtītāji ir spiesti samazināt savas ieceres, piemēram, Ķīnas pilsētā Sudžou plānotā 729 metrus augstā torņa vietā tiks celts vien 499 metrus augsts debesskrāpis.