Līdzīgi kā ar citām padomju gados celtu ēku īpatnībām, arī niecīgajām virtuvēm ir vairāki skaidrojumi. Viens no populārākajiem minējumiem, kāpēc Hruščova vai kādu citu sēriju dzīvokļu ēku virtuvēs reizēm nespēj ietilpt pat divi cilvēki, ir tā laika ideoloģija, vēsta portāls “Novate.ru”. Tolaik tika uzskatīts, ka īstenam padomju pilsonim nav nepieciešamas pārmērības un greznības.

Tomēr ticamākais iemesls pieticīgām virtuvēm ir tā laika daudzdzīvokļu namu plānojuma un būvniecības optimizācija. PSRS teritorijās pēc kara tika strauji atjaunota infrastruktūra, koncentrējoties galvenokārt uz fabrikām, ražotnēm un kolhoziem. Savukārt mājokļu projekti esot radīti tā, lai to celtniecība noritētu pēc iespējas ātrāk un lētāk. Attiecīgi tā laika arhitekti projektēja dzīvokļu namus saskaņā ar “minimālo programmu” – dzīvokļu namiem vajadzēja būt ātri uzceļamiem, vienkāršotiem, par nelielām izmaksām un resursiem. Tolaik tika plānots, ka liela daļa no uzceltajiem pēckara projektiem kalpos vien 20 līdz 30 gadus un pēcāk tiks aizstāti ar modernākām un ērtākām mājām ar plašākiem un pārdomātākiem dzīvokļiem.

Taču šāds plānojums rada pretargumentu – dažos projektos dzīvokļi ir samērā pieklājīga izmēra, taču arī tajos virtuvei ir atvēlēta visai neliela kvadratūra. Otrs iemesls, kāpēc PSRS laikos celtajos namos īpaši nepievērsa uzmanību virtuvei, ir šīs telpas lietderība konkrētajā laika posmā. Padomju gados tika uzskatīts, ka virtuve ir nepieciešama, lai tajā ģimene varētu ātri pabrokastot un doties dienas gaitās. Tika uzskatīts, ka cilvēki pusdienas ieturēs darba vietā vai skolā, bet vakariņos ēdnīcā.

Interesants aspekts gan ir padomju daudzdzīvokļu ēku apartamentos esošās plašās viesistabas vai ēdamistabas, kas ir paredzētas lielākam cilvēku skaitam. Tolaik valdošās varas ideologi mudināja padomju cilvēku socializēties ar kolektīvu un neļaut pašizolēties no sabiedrības.