Ar biedrības "Ascendum", IT uzņēmuma "Accenture", kā arī kolektīvā ieguldījuma platformas "projektubanka.lv" atbalstu nule klajā nākusi jauna grāmata "Mūsējās" - publicistes Santas Remeres un talantīgās mākslinieces Elīnas Brasliņas kopdarbs par piecdesmit Latvijas sievietēm. Grāmatas iznākšanas faktu aizēnojis neliels skandāls - viedokļu apmaiņa par vienu konkrētu sievieti, kas iekļauta šajā darbā, proti, tā ir Latvijas Krievu savienības (LKS) līdere un šobrīd atkal eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka.
Viedokļu krustugunīs. Vai Tatjana Ždanoka ir "mūsējā" (27)
Īss kopsavilkums. Autore Santa Remere uzskata, ka sievietes, kas dzīvē ir kaut ko sasniegušas, ir dažādas un cilvēki nav jāšķiro pēc seksuālās, reliģiskās, arī politiskās piederības, bet ir arī daļa sabiedrības, kas uzskata, ka atklāti pretvalstiskus uzskatus paudusī Ždanoka nav cienīga atrasties šajā piecdesmit sieviešu kompānijā.
Vai pasakas ir pasakas?
Blakus tādām izcilām dāmām kā Vaira Vīķe-Freiberga, Sandra Kalniete, Džemma Skulme bijušās interfrontes sejas iekļaušana grāmatā nudien var likt uzdot neērtus jautājumus, taču var saprast arī grāmatas autores labos nodomus - iekļaut, integrēt, nedalīt. Ne velti grāmatas izdošanu atbalsta biedrība "Ascendum", kuru uz tieši šādiem iekļaujošiem principiem dibinājusi tagadējā Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) vadītāja Zaiga Pūce. Darbu atbalstījusi arī kompānija "Accenture", kas jau ilggadēji programmētāju rindās aicina tieši sievietes. Apsveicama iniciatīva.
Teksta autore Santa Remere publiski izteikusies, ka grāmatu nevajag uztvert kā Latvijas izcilāko sieviešu top50. "Tās ir piecdesmit pasakas, kuras zinu es, un tās nav ne galvenās, ne top50, tās ir biogrāfijas un stāsti, kuri man pašai likuši izsaukties: Tas ir neticami! Vai tiešām tas ir noticis īstā dzīvē? Un kuros es saskatīju pasaku dažādos fantastiskos motīvus, lai gan patiesībā tās ir biogrāfijas," intervijā LTV uzsver Remere.
"Tatjanas vārds daudziem zināms un joprojām izraisa lielu sašutumu, it kā tiktu pieminēta ragana, pretējais naidīgais spēks. Pasakās ir dažādi spēki,"
viņa aizstāv savu ideju. "Man teica: tu esi ielikusi darvas karoti medus mucā, bet es negribētu liet bērniem medu ausīs un teikt, ka viss ir tikai labi un ka šie cilvēki ir tikai labi un izcili."
Jāpiebilst, ka finansējums grāmatai piesaistīts arī kolektīvā ieguldījuma platformā "projektubanka.lv", kur pieteikumā rakstīts: "Viņas bija, ir un vienmēr būs starp mums: tās ir mūsējās. Santas Remeres un Elīnas Brasliņas grāmata par Latvijas izcilākajām sievietēm."
Tātad sabiedrība aicināta ziedot līdzekļus, lai taptu grāmata par "Latvijas izcilākajām sievietēm", bet domājams, ka daudzi, kas atbalstījuši šo ideju, neizpratnē tagad rausta plecus un jautā - ar ko tieši izcila ir Tatjana Ždanoka? Vai tiešām Ždanoka, kura jaunībā bija guvusi panākumus matemātikas laukā, ir viena no piecdesmit visu laiku izcilākajām Latvijas sievietēm? Varbūt drīzāk viena no piecsimt?
“mūsējās” šķiet skaista, interesanta, nepieciešama grāmata, ko labprātīgi atbalstiju https://t.co/ijcVIs4I5T. Tagad nožēloju, jo nezināju, ka viena no pasaku “varonēm” būs Tatjana Ždanoka (TŽ)!
— Baiba Rubesa (@rubesita) August 19, 2020
"Patiesībā tās ir biogrāfijas," atgriežamies pie autores pašas teiktā, kas nonāk nelielā pretrunā ar uzstādījumu, ka grāmatā iekļautas piecdesmit pasakas.
Jā, īsie biogrāfiskie stāstiņi ir ieturēti pasaku stilistikā - tekstam ir vienkārša, rotaļīga, pirmskolas vecuma bērnam saprotama teksta struktūra, taču tās noteikti nav pasakas. Pasakas, kā mēs zinām, ir izdomāti stāsti.
Vēl taisnības labad būtu jāpiebilst, ka Remeres ideja nav oriģināla, to intervijās atzīst arī viņa pati. Kā iedvesmas avots minēta 2018. gadā izdotā grāmata "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kas arīdzan saturiski veidota pēc pasaku formulas, lielu akcentu liekot arī uz ilustrācijām.
Tātad, grāmata ir tapusi jau esoša darba ietekmē, pasakas īstenībā ir biogrāfijas un grāmatā tik tiešām izceltas ir "izcilas sievietes".
Protams, gandrīz visi stāsti ir iedvesmojoši, tie noteikti uzrunās jaunas meitenes, dos tām spēku un ticību virzīties uz savu mērķi, taču
Ždanokas iestrādāšana šajā darbā visdrīzāk ir bijusi apzināta provokācija. Šādu viedokļu apmaiņu, viļņošanos noteikti nebija grūti paredzēt.
"Tatjanas vecāki šurp bija atbraukuši pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai," rakstīts pasakā par Tatjanu. Arī šis teikums ir kļuvis par diskusiju objektu, jo trūkst viena svarīga vārda - "nelikumīgas pievienošanas". Ir cilvēciski saprotama autores vēlme nedaudz vienkāršot tekstu, nelietot bērniem grūti izprotamu terminu "okupācija", taču tas neatbrīvo no atbildības par precīzu teksta vēstījumu.
Skaista un vērtīga grāmata Mūsējās par 50 izcilām Latvijas sievietēm. Un es pat varētu kaut kā ar mokām norīt, ka tur ielikta Tatjana Ždanoka... Bet tad izlasu - “Tatjanas vecāki bija šurp atbraukuši pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai”. Kā, lūdzu?? Pēc pievienošanas?!
— Anna Peipina (@annapeipina) August 11, 2020
Vai Tatjana ir mūsējā?
Liela sabiedrības daļa, kas visu dala baltajos un melnajos, uz Ždanokas iekļaušanu starp izcilākajām Latvijas sievietēm reaģējusi diezgan asi. Īpaši neiedziļinoties. Īpaši skarbu viedokli sarunā ar LTV paudis Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
"Tas ir derdzīgi. Un zaimojoši. Tas ir negodīgi pret tām sievietēm, kuras tur ir blakus minētas," par Ždanokas iekļaušanu grāmatā emocionāli sacīja Īvāns.
Tik tiešām, daudziem, kas piedzīvojuši Atmodu, Ždanokas, tāpat kā Alfrēda Rubika vai Arvīda Pelšes uzvārds nav savienojams ar vārdu "mūsējie".
Rosinu izveidot grāmatu "Mūsējie?" par pretrunīgākajām abu dzimumu personām Latvijas vēsturē(ieskaitot,piem, PSRS latviešus)-Niedra, Peterss, Lācis,Noviks,Cukurs,Pelše,Rubiks u.c.
— Mārtiņš.M. (@Flegmanis) August 12, 2020
Ja kā atskaites punktu ņemam integrāciju, cilvēku nedalīšanu pēc dzimumiem, rases, reliģijas un politiskās piederības, tad arī Tatjana Ždanoka tomēr ir mūsējā - viņas politiskie uzskati ir draudīgi mūsu valsts neatkarībai, taču, ja abstrahējamies no šiem uzslāņojumiem, galu galā Ždanoka ir tikai un vienīgi vēl viena Latvijas sieviete, kas cīnās par savu taisnību.
Ir acīmredzami, ka Latvijā notiek paaudžu maiņa, arvien skaļāk sevi piesaka tā dēvētā mileniāļu paaudze - gan mākslā, gan politikā ("Progresīvie"), kas vēlas noārdīt robežas, mainīt sistēmu, pārkārtot struktūru, ieviest neapdomīgu multikulturālismu, taču, kā teicis Platons, labākais un drošākais allaž ir zelta vidusceļš. Troksnis ir sacelts, sabiedrība diskutē un aug līdzi laikam, taču vienmēr ir jāpatur prātā arī konteksts. Vai Ždanokas iekļaušana grāmatā ir politiskais infantilisms, kā spēji izteicās Īvāns? Visticamāk, ka ne. Tā vienkārši ir veiksmīga, lai arī margināla provokācija.