Cigarešu dūmi, grims, salds parfīms, biezs samts, skatuves dēļi - teātrī sajaucas smaržas, radot to buķeti, ko nevar sajaukt ar citu. “Katrā teātrī smaržo savādāk,” izrādot telpas, kuru labirintos viegli var nomaldīties, iebilst trupas vadītājs Almants Bergmanis. Aktieru garderobes ar maziem galdiņiem un slēģiem aizveramiem spoguļiem.

Gadsimti mainās, bet tādi ir visos teātros.

Tērpu valstības šaurajā ejā parādās Imanta Birzniece - par vīriešu ģērbēju viņa strādā jau 16 gadus, bet kopumā teātrī vairāk nekā 20. “Mizantrops”, “Biļete uz Tranaju”, “Pilnīgi svešinieki”, “Ķiršu dārzs”. Cits pie cita uz pakaramajiem rindojas skatītāju iemīļoto izrāžu kostīmi. Imanta saka, ka krīzes laikā beidzot atpūtusies. “Pie tā darba ritma, kāds ir mums, es pat nepamanu, kā mainās gadalaiki. Katrā pusē ir tikai viena ģērbēja. Nedēļā sanāk viena brīvdiena, un arī tad - ja nav izbraukuma izrāde vai ģenerālmēģinājums. Strādājam galvu nepacēlušas.”

Un tomēr teātrī ir kaut kāda maģija, kas notur un neatlaiž.

“Esmu par to bieži domājusi. Tev sāp galva un kāja, bet, ienākot teātrī, viss uzreiz pāriet.”

Ģērbējas darbs nenozīmē tikai gludināt, spodrināt, sapogāt, sašņorēt,  tas nozīmē spēt izrādes vidū zibens ātrumā pārģērbt aktieri, kas, nolēcis no skatuves, stāv, nevarīgi uz priekšu pastiepis rokas. Ātri! “Viss notiek uz sekundēm!”

Mūsdienu temps pieprasa, lai arī uz skatuves pasaules nomainās vairākas reizes sezonā - rādīt dažas izrādes gadā, kā vecos laikos, vairs nerullē. Sezonā tiek iestudēti vismaz septiņi jaunuzvedumi, un tas nozīmē jaunus tērpus, dekorācijas, skatuves iekārtojumu un ritmu. Parasti repertuārā izrādes noturas dažus gadus, bet, piemēram, “Ragana” tiek spēlēta jau desmit gadus. 

Tālāk nonākam plašā bēniņu telpā, kur trīs mākslinieces  - Jolanta Miķelsone, Iveta Vasile un Anda Vīksne rada dekorācijas jaunajām izrādēm. Kas tas? “Dēmonā” Kristiana Brektes scenogrāfijā ar marli aptītas un nokrāsotas kanalizācijas caurules pārtop violetos kokos.  “Ir iekšējs satraukums, bet es priecājos, ka krīzes laikā varējām turpināt darbu,” saka vecākā dekoratore Jolanta Miķelsone.

“Paspējām restaurēt ložu un parteru durvis. Tas ir ilgstošs, darbietilpīgs process, kuram ikdienā neatlika laika.

“Dzīvojam kā Skārleta: “Par to es domāšu rīt!”” - viņa smejas. 

Mežģīnes, zīds, pērles, koši boa, zeltītas somiņas. Sieviešu ģērbtuvē var ceļot cauri teātra repertuāram, mēģinot atminēt, no kuras izrādes ir katra kleita. Bez skatuves gaismām un aktiera, tās ir saplakušas, nedzīvas. “Jā, kā tad, ar aktrisēm strādāt ir grūtāk, sievietes ir cimperīgākas, nevar saprast, no kuras puses pieiet,” saka sieviešu ģērbēja Līga Šuklā. Lūk, šī zaļā, viņa rāda savu mīļāko tērpu no izrādes “Bernardas Albas nams”. “Kleitai aizmugurē ir šlepe, kas velkas pa visu teātri.”  Trakākais, ka, lai palīdzētu aktrisei uzvilkt tērpu, ģērbējai basām kājām jānoturas grīdas slīpumā. “Man šķiet, ka nu jau es protu, bet katru reizi ir satraukums.” 

Savu skatuves mirkli gaida daudzie “Purva bridējs ugunī” tērpi. Nepilnā zālē, ar kādu aizsāksies jaunā sezona rudenī, izrādīt vērienīgo mūziklu ir nerentabli.

Lai kostīmi iegūtu dabiski netīru izskatu, reizēm tiek darītas neiedomājamas lietas.

“Aktieri viens otru vilka pa skatuves grīdu, ko iepriekš noklāja ar mulču,” mazos teātra noslēpumus atklāj Almants Bergmanis.

Dodamies uz tā saukto šampanieša zāli, kurā stiklotās vitrīnās izvietotas “Spēlmaņu nakts” balvas, pēc tam ieklīstam balkonā, no kura augstumiem skatuve izskatās pavisam sīka. Teātra Lielajā zālē ir 468 skatītāju vietas, kurās, pēc jaunajiem noteikumiem, drīkstēs atrasties vien 138 skatītāji.

Mazā, omulīgā kafejnīca ir teātra sirds. Sienu klāj režisoru pēc pirmizrādēm atstātie vēstījumi. 2018. gadā Pauls Bankovkis lieliem burtiem uzrakstījis: “Priekā!” Mēģinājuma starpbrīdī kafejnīcā steidzīgi kafiju iemalkot ienākuši daži aktieri. 

Droši tikai par šodienu

Kaspars Kārkliņš Liepājas teātrī ienāca 2010. gadā - iepriekšējās krīzes gaisotnē, tāpēc situācija, kad teātrī valda neziņa par nākotni, viņam nav sveša. Neraugoties uz vasarā gūto kājas traumu, viņš saka, ka noskaņojums ir pozitīvs. “Es personīgi nešaubījos, ka arī bez valsts atbalsta pašvaldība mums nepagrieztu muguru, jo šī nav pirmā reize.” Nesen atgriezies no Cēsu mākslas festivāla, kur, cik nu iespējams, pārpildītā zālē Liepājas trupa startēja ar Ilmāra Seņkova “Šekspīru”. “Toreiz (2009. gada krīzē) viss pozitīvi beidzās, pateicoties pašvaldībai, kas uzņēmās atbildību par teātri. Neviena cita pašvaldība Latvijā savā pārziņā nav pārņēmusi profesionālu teātri. Kad nesaņēmām atbalstu no Kultūras ministrijas, pārņēma netaisnības sajūta.

Tas notika brīdī, kad, neraugoties uz likuma burtu, tika atrasts veids, kā atbalstīt visas pašvaldību koncertzāles. Tas nav godīgi, ka pašvaldībai jāuzņemas atbildība par krīzi, kas ir vispasaules. Ja jau Eiropas Savienība piešķir valstij naudu kultūrai, lai izietu no krīzes, kāda līdz šim nav bijusi… Bet valsts vieniem pasaka “jā”, citiem “nē”.  Vai mums šajā mirklī būtu jābalstās uz likuma normām, kas neattiecas uz ārkārtas situāciju?  Tajā pašā laikā visi lepojas ar Liepājas teātri.

Braucam uz Rīgu - zāles ir pilnas, braucam uz Valmieru - pilnas zāles.

Esam pateicīgi, ka risinājums tiek meklēts. Un šis ir piemērots brīdis, lai turpinātu pārrunas par Liepājas teātra atgriešanos pie iepriekšējā finansējuma modeļa. Desmit gadu esot teātrī, esam pierādījuši, ka spējam radīt augstvērtīgas izrādes, atzītas ne tikai Latvijā. Piemēram, pirms dažiem gadiem saņēmām astoņas "Spēlmaņu nakts" balvas par vienu izrādi  “Precības”.  Arī pirms tam mums bijušas izcilas izrādes, kas ir novērtētas starptautiskos festivālos. Oktobra beigās ar “Šekspīru” plānojam doties uz festivālu Prāgā. Ne tikai pie mums, arī Maskavā zina, kas ir Liepājas teātris. Un tas ir rādītājs. Mums ir labs teātris ar senu vēsturi, brīnišķīgu ēku, lielisku trupu. Tas bija nepatīkami, ka mums lika justies kā pabērniem. Tomēr teātris mums spēja nodrošināt pamatalgu, nebija jāiet dīkstāvē, neesam no trupas zaudējuši nevienu cilvēku. Mēs joprojām esam un būsim, un tas ir svarīgākais.”

“Es jūtos droši tikai par to, ka man šodien ir mēģinājums,” saka Mārtiņš Kalita - viņš ir Ļoņa jaunajā izrādē “Malыš”. “Pagaidām ilgtermiņā konkrētības no valsts puses nav.  Tāpat nevienā kultūras iestādē nav konkrētības par kultūras nozīmi šajā situācijā - kā risināt dažādu kultūras jomu izdzīvošanu, gan finansiāli, gan citos veidos.

Par to, kas būs rīt, mēs neesam droši.

Sarunas ir daudzas un dažādas,  bet viena oficiāla viedokļa, kas apstiprinātu, ka varam justies droši, nav. Šī nav tikai finansiāla krīze, līdzi nāk pandēmijas apstākļi, kas nosaka daudzas lietas - vai varēsim braukt uz festivālu, vai drīkstēsim ielaist cilvēkus zālē. Ir liela atšķirība starp to un šo krīzi.” 

Kā izrāpties no bedres?

Ap 90 tūkstošiem eiro teātris ir parādā skatītājiem par nenotikušajām izrādēm. Algu izmaksai naudas pietiek septembrim. Līdz oktobrim ministrijām kopā ar pašvaldību jārod risinājums, kā paglābt grimstošo teātri no bojāejas. Tāds ir šā brīža īsais stāsts. 

“Sola, ka bez palīdzības mūs neatstās - tagad pārbauda ciparus, cik lielā mērā mūsu zaudējumos vainojama pandēmija. Top scenārijs pēc scenārija,” iesāk teātra direktors Herberts Laukšteins. Pēc izmisuma, kas sekoja, kad kļuva skaidrs - Covid-19 seku mazināšanai paredzētā atbalsta vietā ir trīs pirkstu kombinācija, un nemitīgas klauvēšanas pie ierēdņu durvīm, debesis virs Liepājas teātra ir mazliet noskaidrojušās. Tā vienkārši nevar būt, ka bez atbalsta paliek viens no astoņiem Latvijas profesionālajiem teātriem. Teātris, ko par savu sauc visi kurzemnieki, kurā brīvdienās satiekas rīdzinieki. Laikam jau Latvijā nav neviena, kas nezinātu, kas ir Liepājas teātris.

Tomēr no 112 teātra darbiniekiem 30% teātrim jau nācās atlaist “ uz direktora godavārda”, ka, līdzko pandēmija beigsies, viņus paņems atpakaļ.

“Prioritāte bija saglabāt komandu, jo speciālisti, kas strādā teātrī, ir specifiski un neaizstājami. Teātra galvenais cehs ir aktieru trupa. Tāpēc aktierus skarbi neaiztikām. Mums vajadzēja saglabāt un nodarbināt trupu, lai būtu par ko maksāt pamatalgu. Piemaksu par izrādēm, kas veido daļu ienākumu, protams, nebija. Naudas plūsma  ir asinsrite ne tikai uzņēmumā, bet arī ģimenē. Tiem, kurus nevarējām nodarbināt, meklējām variantus - varbūt pienākas atvaļinājums vai bezalgas atvaļinājums, ja ir pensija. Daļa kļuva par bezdarbniekiem.”

Kopš krīzes sākuma teātris cenšas pielāgoties jaunajiem apstākļiem un turpina komunicēt ar savu skatītāju. Kamēr nenotiek izrādes, skatītāji var klausīties podkāstus par teātri “Pīpētavas sarunas” un  Liepājas radio teātra raidījumus „Rietumu Radio” ēterā,  ir mini animācijas sēriju cikls bērniem par Puteklīti. Teātra ielas pagalmā notiek koncerti “Vasaras vakari Liepājas teātrī”. 

“Nē, iekasētā nauda par izrādēm līdz mums neatnāks, jo paliks “Biļešu paradīzē”, kas mums iepriekš pārskaitīja par iztirgotajām biļetēm."

 Naudas plūsma ir tā vēsturiski  veidota, un nekam nevajadzētu aizkavēties, ja nenotiek kaut kas ārkārtējs.

 Lai gan uz nedēļas nogales izrādēm visas biļetes vienmēr ir izpārdotas, skatītāju piesaistes ziņā teātris nav labākajā situācijā. Atšķirībā no citiem teātriem Liepājas teātris atrodas vismazāk apdzīvotajā teritorijā, jo simts kilometru rādiusā ap to ir Ventspils, Kuldīga, Saldus, Skrunda, bet otrā pusē Lietuva un jūra, kopējo situāciju iezīmē direktors.

 “Ne jau pašvaldība norāva dzīvei stopkrānu, un mūsu izpratnē mums - vēsturiskam teātrim, arī kaut kas pienākas no summas, ko valsts no Eiropas Savienības saņēma Covid-19 seku likvidēšanai.” Augusta sākumā Liepājas teātris no Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas nākotnes kultūras piedāvājuma veidošanai lūdza 424 tūkstošus eiro, bet Kultūras ministrija apšaubīja, vai visa summa saistīta ar Covid-19 situāciju. Šobrīd precizētā summa ir 317 tūkstoši. Teātra finansiālie zaudējumi patiesi saistīti ne tikai ar pandēmiju. “2019. gada nogalē, kad tika apstiprināts pašvaldības budžets, dotācija 2020. gadam Liepājas teātrim tika saglabāta iepriekšējā gada līmenī. Sekoja Kultūras ministrijas paziņojums, ka vidēji par 16% nozarē tiek paaugstinātas darba algas. Līdz ar to līdzekļi algu paaugstinājumam tika rasti, dotāciju sagrupējot uz gada pirmo pusi. Tātad mums jau bija “finansiāla bedre”, un tad nāca Covid-19,” skaidro Laukšteins.

“Secinājums ir viens: Latvijā vēsturiskajiem teātra nozares spēlētājiem ir jābūt pie viena galda, lai spēles noteikumi visiem ir vienādi."

Līdz šim vienlīdzīgi teātri ir tikai “Spēlmaņu naktī”, kur visi tiek vērtēti pēc profesionālās kvalitātes.

Šobrīd galvenais ir rast risinājumu, lai teātris varētu funkcionēt bez emocionālas spriedzes, kāda ir šobrīd, skaidro Liepājas domē. Liepājas teātris ir neatņemama visas Latvijas kultūras sastāvdaļa, tāpēc pieņemtajiem lēmumiem jābūt izsvērtiem ilgtermiņā.