Šī noteikti ir aktrises, režisores, producentes Rēzijas Kalniņas sezona: TV ekrānos lomas seriālos "Bezvēsts pazudušās", "Nemīlētie", kā arī LTV projektā "Šķiršanās". Savukārt Dailes teātrī lomas nozīmīgākajos teātra simtgades sezonas uzvedumos. 

Īpašs notikums un intriga – gada nogalē mākslinieces jubilejas koncerts. Šķiet, ka nu jau normālam cilvēkam tik vien laika atliktu kā izgulēties, bet Rēzijai acīmredzot ir kādas slepenas enerģijas rezerves. Augusta beigās viņa kopā ar dzīvesbiedru Aināru Rubiķi sarūpēja pozitīvu kultūršoku – kultūrtelpu "OratoriO". "Par mani draugi mēdz teikt - kur citi bezspēkā nolaiž rokas, tu atloki piedurknes," ar mazliet nogurušu smaidu piebilst Rēzija. 

Tikšanās nolikta vēl pēc krāsām smaržojošajā "OratoriO", kur bijušās fabrikas ražošanas telpas ieguvušas māksliniecisku dizainu un funkciju. Izrādot skatuvi, aizkulises, Rēzija ir patiesi lepna, jo katrs stūrītis te pašu iekārtots - līdz ar meistariem krāsots un skrūvēts, kā saka, neraugoties uz uzvārdiem un tituliem. Apjaušot, cik daudz pūļu prasa šāds projekts, rodas jautājums – kāpēc tas tiek darīts tieši tagad?

"Runa ir par manu iekšējo brīvību, un tai nereti ir ļoti dārga cena. Savas iekšējās brīvības dēļ es, mazliet pārspīlējot, esmu ar mieru ēst sausiņus," tā Rēzija Kalniņa.

Droši vien pieraksti jūsu plānotājā atgādina vilciena sarakstu?

Es to vairāk gan salīdzinātu ar metro vilcienu karti ar daudzām savienotajām stacijām. Esmu pārliecinājusies, ka, pat ja tev ir maz darba, bet tas īsti nepatīk, tad nav arī spēka tam mazumiņam. Kurpretim, ja tas, ko tu dari, ir tavs aicinājums, tad arī rodas vajadzīgā enerģija. Es nesaku, ka, sākot jauno projektu, man nav uztraukuma, bet labāk riskēju ar prieku, pretī saņemot gandarījumu un sniedzot iespēju arī citu radošajām izpausmēm.

Rēzija Kalniņa

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kovidlaikā, kad lielākā daļa aktieru bija pieklusuši, jūs paspējāt atveidot lomas pat trijos pašmāju seriālos: Bezvēsts pazudušās, Nemīlētie un projektā Šķiršanās.

Katrā no projektiem mani uzrunāja un pārliecināja režisors un, protams, arī stāsts. Pirmais ir kas līdzīgs krimināldrāmai, otro var saukt par sadzīves drāmu ar krimināliem elementiem, savukārt Šķiršanās ir komiska drāma. Tas ir stāsts par to, kā pēckovida laiks izgaismo attiecību ēnas, kā mēs rāpjamies ārā no tās bedres - vai un kā mēs maināmies. Tas ir jautājums, kā es izmantoju šo laiku - vai sēžu rokas klēpī salikusi, vai arī radu ko jaunu.

Par seriāliem - pirmais Bezvēsts pazudušās. Jūs Silvijas lomā esot piesaistījis tas, ka netiek ekspluatēts jūsu ierastais tēls - zīmols Rēzija Kalniņa.   

Esmu pateicīga režisoram Vladam Kovaļovam un kostīmu māksliniecei Ksenijai Kranodembskai, par to, ka viņi piekrita manai vīzijai par Silvijas lomu. Tie, kas seko manai daiļradei, būs ievērojuši, ka man visvairāk patīk lomas, kur esmu tāds ono. (vidējā dzimte - aut.). Lomas, kur vari pilnīgi transformēties.

Tāpēc Bezvēsts pazudušo autoriem es teicu, ka vēlos, lai no manas varones ekrānā smaržotu pēc naftalīna. 

Kad nav īsti iespējams noteikt nedz viņas vecumu, nedz īsti, kas viņa ir. Kā muižas pārvaldniece Silvija nēsā ko līdzīgu uniformai. Patiesībā viņa ir tā, kas nes sevī noslēpumu, mīlestību un ir maksimāli godīga līdz galam. Silviju jaunībā atveido mana brāļa meita Linda Kalniņa.

Rēzija Kalniņa

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nemīlētie ir klasisks, no lietuviešiem adaptēts maratonseriāls – 86 sērijas.

Šajā darbā mani uzrunāja režisors Raimunds Baņonis, kuru es apbrīnoju, kā viņš nav sajucis prātā. Tas ir nežēlīgs, neiespējams temps. Es ar patiesu interesi vēroju, kā viņš, gluži kā mazs bērns, tik ļoti visu pārdzīvo kopā ar aktieriem, kurus bezgalīgi mīl. Mana varone Sofija ir ļoti interesants tēls - tāda purčika sieviete, lai neapvainojas Purvciema iedzīvotāji. Viņa īsti nezina, kas viņa ir, ko īsti grib, un pievelk tādus vīriešus, ar kuriem nav iespējams dzīvot kopā. Sievietes tips, kura vīrieša dēļ, pat ja viņu sit, vienalga piedos un turpinās attiecības. Man vienmēr ir ļoti interesanti nevis pārtapt par kaut ko, bet mēģināt saprast cilvēka domāšanu.

Foto: Seriāla "Nemīlētie" foto izstādes atklāšana.

Jūs esat piedalījusies daudzos pašmāju seriālos. Kā laika gaitā ir mainījusies attieksme pret aktieriem, kas darbojas seriālos? 

Nav nemaz tik daudz. Pirms tam esmu filmējusies Neprāta cenā, šogad iepriekš minētajos. Pašlaik, kad ir iespēja skatīt Netflix producētos seriālus, kur katra sērija ir kā atsevišķa mākslas filma, latiņa ir pacelta ļoti augstu. Arī mūsu jaunāko darbu režisori ir izvirzījuši sev augstus kritērijus. Es redzu, kā viņi veido kadru, kā tiek uzstādītas gaismas, kā notiek darbs ar aktieriem. Mani tiešām interesē rezultāts un kritiķu atsauksmes.

Kurus Netflix vai citās vietnēs redzētos seriālus jūs vēlētos izcelt?

Mums ar Aināru diemžēl īsti neatliek laika, lai skatītos televīziju. Ja izbrīvējas laiks, tad visbiežāk tiek izvēlēta kāda iemīļota filma. Lielais ekrāns mūsu mājās lielākoties tiek izmantots Aināra darbam. Bet tie, kas dzīvo ārpus lielpilsētām, piekritīs, ka skats pa logu, kāds mums paveras mājās Mārupē, tas patiešām ir ideāls, neatkārtojams pašas dabas radīts seriāls.

Šosezon Dailes teātrim jubilejas gads - top jauni uzvedumi. Pastāstiet par tiem.

Īpaši teātra jubilejai Viesturs Kairišs iestudē Māras Zālītes oriģināllugu par Smiļģi. Vēl Kairišs radīs savas Skroderdienas Silmačos, kur es atveidošu Antoniju. Savukārt gadu mijā iecerēts arī manas piecdesmit gadu jubilejas koncertuzvedums.

Rēzija Kalniņa

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Interesanti, kā jūs sadzīvojat ar šo ciparu pasē?

Man gadu skaits patiešām ir vienaldzīgs. Es uz tiem raugos bez emocijām -  apmēram tāpat kā uz šo galda lampu.  

Uzzinot jūsu darbu apjomu, šķiet - lai to visu paspētu, jums vajadzētu klonēties.

Atkārtošos - ja dari darbu, kas patīk, tad spēka pietiek visam. Tāda enerģija man ir dota no dabas, bet tas nenozīmē, ka man sevi nav jāsaudzē.

Ja jūs uzņemtu seriālu vai filmu, par ko tā būtu?

Prātā nāk divas idejas – viena būtu par orķestri. Kad es kopā ar Aināru dodos uz orķestra mēģinājumu, tad apsēžos tajā vietā, kur no īpaša rakursa redzami mūziķu apavi, viņu tik dažādās zeķes un krāsainās zeķītes. Cik aizraujoši vērot šo kurpju stāstu - kādi raksturi un kā viss pārvēršas koncertos. Tāpat man patīk vērot, kā sava darba procesā uzvedas režisori, kā viņi domā, kā pārdzīvo. Tie ir ļoti dzīvi momenti. Bet tēma filmai. Iespējams, tā būtu par izvēlēm katra dzīvē. Vai mūs vada prāts vai sirds, vai varbūt ego? Kam sekot – savai sirdsbalsij vai prātam? Tas būtu Ričarda Baha darba Tilts pāri mūžībai iedvesmots stāsts.

Rēzija Kalniņa

FOTO: Jānis Škapars/TVNET