Varbūt viņa centās sevi mierināt?

Es domāju, ka lēģeris bija tā universitāte, kas padarīja viņu stipru.

Sapņi jau ir tikai sapņi. To jau mamma saprata, ka, pārnākot no trimdas, atgriezties uz skatuves nebūs iespējams. Kolimas apgabalā jau bijām piedzimuši mēs, divi puišeļi, kuri gribēja ēst un par apetīti nevarēja sūdzēties. Tad piedzima māsa. Mamma strādāja vairākos darbos. Arī par apkopēju Leļļu teātrī. Tad mēs varējām ar brāli izrādes skatīties. Mamma vēl strādāja par dezinfektori un grāmatu izplatītāju. Kādam jau par ģimeni bija jārūpējas (smejas). Kāds tur vairs teātris!

Kā jūs, abi brāļi, nonācāt teātrī? Vai mīlestību uz teātri deva mamma?

Kaut kas jau tur gaisā bija. Katrā gadījumā viņa mums neliedza. Mamma mūs atbalstīja. Brālis (Mārtiņš Vilsons – aut.) iestājās studijā pie profesionālās teātra režisores Margas Teteres-Valdmanes. Viņa pirmā loma bija spāņu dramaturga Lopes de Vegas lugā “Suns uz siena kaudzes”, ja nemaldos. Es arī tur spēlēju, bet tikai sulaini. Brālim deva spēlēt varoņus, man vairāk tādas raksturlomas. Katram savs.

Jums ar brāli ir bijusi sāncensības sajūta?

Nē, ko nu tur sacensties. Ja nu vienīgi ražīguma ziņā. Man ir seši bērni, Mārtiņam astoņi. Tas man mazliet skauž (smejas). Toties viņš ir tikai vectētiņš, bet es jau vecvectētiņš. Tā es viņu pārspēju. Mums ir laba humora izjūta. Tā no mammas. Viens otru bieži pavelkam uz zoba.

Uz grāmatas "Me&Mo" vāka lasāmi režisores Ināras Sluckas vārdi, ka romāns radīja "… neizpratni, brīžiem pat dusmas par to, kā tiek aprakstīts viss, kas saistās ar teātri". Grāmatā tiešām ir parādīta teātra vides neglītā puse.

Tā nav neglītā. Teiksim tā – darba atmosfēra. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas ārējais spožums, panākumi, ziedi un uzmanība - iespējams, ka tādēļ to visu melno darbu ir vērts izturēt. Bet - lai to heroizētu, piešķirtu pārāk lielu nozīmi? Darbs ir darbs. Kad manā jaunībā teātrī bija lielās jubilejas, domāju: es nekad tādas nerīkošu. Padomju laikā tās bija diezgan pompozas, beigās vēl bija jāpasaka paldies partijai. Tajā laikā skatītāju mīlestība bija milzīga. Tagad, kad man pienāk kāda jubileja, es atslēdzu telefonu. Man nepatīk, ka nemitīgi zvana un kaut kā mēģina uzmundrināt. Tas man atgādina tādu kā formālu līdzjūtības izteikšanu.

Jums ir sajūta, ka sveicieni ir uzspēlēti, nav no sirds?

Es domāju, ka tiem cilvēkiem, kas to dara, tas tiešām ir no sirds. Kā to lai pasaka? Kad tu nopērc jaunas kurpes un visi tām sāk pievērst pastiprinātu uzmanību, mani tas kaitina. Jā, Ināra Slucka, kad izlasīja romānu, pateica: “Vienīgais, kā grāmatā nebija, – sviedru.” Tas darbs, ko dara aktieris, ir ārkārtīgi... tie ir tiešām sviedri, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas ir aspekts, ko neesmu grāmatā apskatījis. Tagad rakstu lugu, veca aktiera monologu. Tas ir atšķēlies no šā paša darba. Tur ir tie sviedri.

Sevi visu nevēlaties atdot teātrim.

Man liekas, ka darbs teātrī ir atkarīgs ne tikai no sava talanta, bet arī no citu žēlastības. Vienmēr esmu ilgojies pēc iekšējas neatkarības. Ja esi iekšā teātrī, tad - velc, vilciņ, raudādams. Ne vienmēr vari ar režisoru un saviem kolēģiem saprasties. Mums jau teātra fakultātē kursa vadītājs Alfrēds Jaunušans teica: “Nedomājiet, ka jums būs tikai patīkami kolēģi un draugi. Iespējams, ka viens otru nevarēsiet ciest, bet būs jāspēlē mīlestība.”

Katra jauna izrāde ir kā jauns attiecību pārbaudījums.

Tas ir tāpat kā laulībā. Precies jau kuru reizi, bet atbildība paliek (smejas). Teātris ir kā ģimene. Ir gan duraki, gan tie, kuriem tu vairāk pieķeries, uzticies. Gan tie, kas tevi ir nolēmuši “izlabot”. Viedi vecāki jau savu ģimeni prot saturēt, izlīdzināt nesaskaņas, visus gan samīlēt, gan arī sabārt. Laba izrāde ir kā bērns, - tā ir tās mīlestības auglis, nevis savstarpējās nesaprašanās rezultāts.

Noteikti ir arī gandarījums par laiku teātrī.

Jā, protams. Tas dod spēku izturēt pārējo. Arī to pieminēto aizkulišu dzīvi. Citādi jau nebūtu tik ilgi nostrādājis šajā profesijā.

Pirmizrāžu balles ir garlaicīgas un nogurdinošas. Tev gribas vienkārši mieru. Visas tās pacilājošās runas… Tu strādā profesijā, kas ir smaga, jā. Tur ir sviedri, bieži vien nav gandarījuma. Bet man liekas, ka tas ir tāds pats amats kā citi. Un tad, ja sāc domāt, ka tev pienākas kaut kas īpašs, un tev liekas, ka katra "gudrība", ko pateiksi, ir kaut kā vērta, ir jāiet no teātra prom.

Grāmatā stāsta darbība noris deviņdesmitajos gados, divtūkstošo sākumā. Mūsdienās teātris kļuvis par konveijeru, kur izrāžu un darba ir tik daudz, ka aktierim bohēmai nav laika.

Nav jau arī. Man ir tāda kā nostalģija pēc tā laika. Reiz, pēc kāda ievērojama režisora jubilejas, kura teātrī tika svinēta ar vērienu, mēs, tolaik vēl jaunie aktieri, sēdējām no rīta bufetē, un mūsu sagurušajās sejās vēl bija manāma iepriekšējās nakts līksmība. Kādam no kolēģiem tajā rītā vēl bija paredzēta bērnu izrāde, un viņš aktieru trupas pārzinei jokojot pārmeta:

“Kāpēc? Kāpēc ielika to bērnu izrādi, ja zināja, ka mūsu dārgajam kolēģim ir jubileja?!” Zināt, ko viņa atbildēja? “Lai jūs zinātu, ko nozīmē darbs!”

Jā, un aktieru trupas pārzinei bija taisnība. Tā nu tas ir. Iepriekšējā vakarā varam dzert šņabi un darīt blēņas, liet viens otram puķūdeni aiz apkakles, bet nākamajā rītā tev ir jābūt formā.

Jūs jaunībā aktiera profesiju neesot nopietni uztvēris.

Kur jūs to lasījāt (smejas)? Jā, vienmēr jokoju, ka esmu aktiera vietas aizvietotājs. Rotējot šajā lokālajā orbītā, aktieris bieži vien kļūst pašpietiekams. Zūd realitātes izjūta. Nav laika un prasmes ieskatīties sava “es” spogulī. Nolaisties no savas pašapmierinātības augstumiem, ar kuru šīs profesijas pārstāvji diemžēl ir apdraudēti. Tas, ka uz tevi kāds skatās ar apbrīnu, neko nenozīmē. Kad režisoram Oļģertam Kroderam teicu, ka esmu aktiera vietas aizvietotājs, viņš atbildēja: “Tas ir pareizi. Nevajag to uztvert pārāk nopietni.” Tad, kad jutu, ka kļūstu pašpietiekams īgņa, es arī aizgāju no teātra.

Varbūt nav nekādas nozīmes, ar ko nodarbojamies, kāda mums ir profesija. Varbūt nozīme ir tikai tam, kādu iespaidu uz citiem atstājam – iedvesmojam, paši to neapzinoties.

Jā, tieši tā! Iespējams, ka katram ir dots savs dzīves uzdevums. Nav par visām varītēm jālaužas uz skatuves. Varbūt manas dzīves uzdevums bija izglābt pamestu kaķēnu. Jau kādus trīs esmu izglābis.

Kur jūs viņus liekat?

Ieraugu uz pārbrauktuves mazu, ņaudošu kaķēnu un saprotu, ka no iepriekšējās mašīnas, kas bija apstājusies, viņu ir izmetuši ārā. Es adoptēju, atrodu jaunus saimniekus. Grāmatu uzrakstījis, teātrī strādājis? Tas viss ir nieki. Nekur jau es no teātra neesmu aizgājis. Joprojām spēlēju. Bet monoizrādes. Braucu pie jauniešiem uz skolām. Iespējams, ka tas nav teātris, bet saruna par viņu un savu dzīvi, izmantojot latviešu klasiķu darbus. Blaumani, Čaku, Ziedoni. Es viņus iesaistu savās izrādēs, piešķiru “lomas”. Šis process ir nogurdinošs un bieži vien nepateicīgs. Bet, ieskatoties jauniešu sejās, kad pēc izrādes viņi aizdomājas, nesteidzoties aplaudēt, tad gan reizēm mani pārņem gandarījuma sajūta.