"Es vienkārši neko citu nemāku, kā runāt ar kameru," saka Beāte Bērziņa, plašākai auditorijai pazīstama kā satura veidotāja un interneta personība Beta Beidz. 

Ar kameru Beāte sarunājas jau nepilnus divus gadus, kopš publicēja savu pirmo video vietnē YouTube. Interneta vidē viņa ir guvusi atpazīstamību, nebaidīdamās runāt tiešā valodā un atklāti dalīties pieredzē par dažādām kutelīgām tēmām. Šā gada beigās Beāte debitēja Latvijas Televīzijā kā Supernovas vadītāja, savukārt šoruden jau atkal būs redzama televīzijas ekrānos jaunajā LTV talantu šovā Ko tu proti, Latvija?. Par pašpārliecinātību, satura veidošanu interneta vidē un adrenalīnu, ko dod televīzijas tiešraides, stāsta Beāte Bērziņa.

Lai piedabūtu tevi uz klātienes sarunu, nācās mazliet papūlēties. Atzini, ka tev ar medijiem ir bijusi ļoti sāpīga pieredze un nu tev ir grūti tiem uzticēties. Ja vēlies, vari novelt no sirds, kas par to ir sakrājies.

Vēlos pateikt tikai to, ka tas ir atstājis noteiktas sekas, jo es vairs nejūtos brīvi, darot to, ko es daru interneta vidē, taisot savus video un runājot, kā es mēdzu runāt – bez filtra. Tagad jūtu, ka sevi filtrēju tikai tāpēc, lai nebūtu skandālu, jo tas emocionāli paņem ļoti daudz no manis. Man draugi teica, lai to nesaku skaļi, bet man sāp sirds, ka mani tā apbižo, ka mani pazemo, ka par mani ņirgājas. No vienas puses, varētu neskatīties, nelasīt, nevērt vaļā. No otras, internets tomēr ir mans darbs un man ir jābūt lietas kursā par to, kas notiek ar manu vārdu tajā. Es noteikti esmu atvērta ētiskām intervijām, bet dzelteno presi palūgšu ar mani nesazināties.

Tagad esi guvusi kādu mācību?

Ir tikai tā skumjā apziņa, ka man ir jāpiedomā pie tā, ko runāju. Tas savā veidā liek man zaudēt autentiskumu, kas man ir internetā. Nekādu pozitīvu mācību neesmu guvusi, jo neuzskatu, ka esmu izdarījusi kaut ko sliktu.

Šī pieredze nerosina aizdomāties par to, vai tev piemīt naivums?

Man patiktu domāt, ka neesmu naiva, bet fakti liecina par pretējo. Esmu jauna meitene, kas tikai mācās.

Esi teikusi, ka tev nav bijis mediju treniņš. Saprotu, ka ar to domāji pieredzi, kad pati figurē kā publikāciju temats, taču vai uzskati, ka ir svarīgi integrēt medijpratību un kritisko domāšanu izglītības sistēmā, piemēram, vidusskolā?

Jā, medijpratību noteikti vajadzētu integrēt izglītības sistēmā, jo tomēr ir ļoti daudz viltus ziņu, kuras ir jāmāk atpazīt. Mēs ar to nodarbojāmies arī iepriekšējā gada Latvijas Televīzijas projektā Interneta akadēmija. Lai gan nedomāju, ka visiem cilvēkiem ir aktuāli mācīties, kā pasniegt sevi publiski, lielākajai daļai tas nebūs jādara – mums nevajag vairāk influenceru, mums nevajag vairāk jūtūberu, mums vajag ārstus, pasniedzējus, cilvēkus, kas strādā īstus darbus. Supernovas laikā Ilze Jansone, kura mani ievirzīja televīzijas pasaulē, man ļoti atvainojās, sakot: “Ak dievs! Es nezināju, ka šis notiks. Mums vajadzēja tevi sagatavot tam visam preses vilnim, kas pār tevi nāks.” Bet – kā ir, tā jādzīvo. Viss notiek uz labu. Ieguvu pieredzi, tas vienmēr ir forši.

Beta Beidz

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Taču nešķiet, ka tev daudz rūp tas, ko domā citi.

Tā izskatās no malas? Daudzi man raksta – “es nezinu, kā tu vari būt tik pašpārliecināta”. Es neesmu pašpārliecināta.

Es vienkārši neko citu nemāku, kā runāt ar kameru. Tas ir burtiski vienīgais, ko māku darīt. Varbūt tāpēc izskatās, ka es to daru ar lielu pašapziņu.

15

Tu ļoti droši runā par daudziem sabiedrībā stigmatizētiem tematiem. Tas arī liek uzdot šo jautājumu par pašapziņu – no kurienes tā nāk?

Noteikti no Rietumu jūtūba. Es augu, diendienā skatoties amerikāņu jūtūberus. Tās bija manas lielākās iedvesmas un – life imitates art, kā saka. Tas ir tas, ko es visu laiku gribēju darīt un nevarēju saņemties. Tas ir saturs, ko patērēju, tāpēc tas ir saturs, ko radu. Esmu saņēmusi replikas tieši no satura veidotāju puses – “varbūt tu varētu nedaudz vairāk laika ieguldīt savā video montāžā vai krāsot to profesionālāk”, bet tas nav tas, ko man patīk skatīties! Man patīk skatīties dzīvus cilvēkus, kas vienkārši apsēžas pie kameras un izrunā to, kas viņiem ir uz sirds. Tas ir tas, kāpēc sāku to darīt.

Es neuzskatu, ka pašpārliecinātība izpaužas tajā, ka varu sarunāties ar kameru. Man tas nāk dabiski. Brīžos, kad taisu savus video, esmu viena pati mājās, pati par sevi, un tā arī ir tā sajūta, kas saglabājas manos video. Es neuzskatu, ka tā ir kāda pašpārliecinātības izpausme – apsēsties un uzfilmēt video. Man tā ir arī sava veida terapija. Es pie terapeita neeju, varbūt vajadzētu… Izgaismoju visas savas pagātnes traumas un pieredzes internetā par naudu.

Un kā atklājas nepašpārliecinātība tevī?

Tā vienkārši dzīvo ar mani. Visu laiku to vien daru kā mācos, tajā skaitā, kā cīnīties ar nepašpārliecinātību.

Mīlēt sevi ir pilna laika darbs.

Jā. Mīlēt sevi ir pilna laika darbs. Es vēl pagaidām uz pusslodzi. Citreiz nesanāk, bet ir daudz labāk, nekā bija kādreiz. Droši vien man bērnībā kaut kā ļoti pietrūka – tas jau viss sākas bērnībā, vai ne? Mīlestība, apskāvieni, iedrošinājuma vārdi, ko man nācās meklēt tad, kad biju jau pieaugusi.

Esi teikusi, ka tev nepatīk tava dzimumzīmīte uz vaiga. Vai varbūt jau esi apradusi ar to?

Piecdesmit uz piecdesmit. Citreiz man tā patīk, citreiz nepatīk. Man vienmēr bērnībā bija kauns, ka cilvēki uz mani skatās un viss, ko viņi redz, ir mana dzimumzīmīte. Ostinā Pauersā bija aina, kurā vienam tēlam bija liela dzimumzīme uz sejas, Ostins nevarēja novērst acis un noturēties nepārtraukti teikt – “mole”. Varbūt no tā laika man iesēdās prātā tāda doma, ka tas ir kaut kas tāds, uz ko rāda ar pirkstu. Bija reizes, kad gribēju to noņemt, taču tad man nāktos sadzīvot ar rētu, kas būtu vēl lielāka par pašu dzimumzīmi.

Pastāsti, kā nonāci līdz savam YouTube kanālam?

Veidot video pašai bija tas, ko vienmēr gribēju darīt, bet man bija bail. Pagāja vairāk un vairāk laika, līdz attapos, ka ir pagājuši jau desmit gadi un man vēl joprojām ir tas pats sapnis. Tad nu ar apkārtējo cilvēku iedrošinājumu publicēju savu pirmo video. Tas bija pareizais lēmums. Tas liek atskārst to, ka ir jāseko saviem sapņiem, lai arī cik banāli tas izklausītos. Ja sirdī jūti, ka tev kaut kas ir jādara un tā ir tava lieta, – tas ir jādara, vienalga, ko citi teiks. Es, iespējams, nezinu, kāpēc to daru – veidoju savus video tik atklātus, bet man ir nesatricināma pārliecība, ka tas, ko daru, ir pareizi.

Beta Beidz

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kā tu pati domā, kāpēc cilvēki patērē tavu saturu?

Domāju, ka tie aizķer ar vienkāršību un spēju identificēties. Man šķiet, ka daudzi saskaras ar to pašu, ar ko saskaros es, līdz ar to ikviens manos video var atrast kaut ko, ar ko var identificēties. It īpaši manos Patreon video. Man nepatīk tas spīdīgais, laistošais saturs. Man patīk īstenība. Man šķiet, ka tad, kad tiek daudz montēts, daudz izgriezts ārā, krāsas tiek padarītas spilgtākas, nekā tās ir, un galds sakārtots pārlieku kārtīgi, lai izskatītos, ka dzīve ir tikpat sakārtota, man tā liekas melošana skatītājiem. Kā jau minēju, es veidoju tādu saturu, kādu skatos pati – cilvēkus, kas apsēžas uz virtuves grīdas un vienkārši raud.

Iespējams, šobrīd, uzdodot bērniem jautājumu "par ko tu vēlies kļūt", nereti atbilde ir – par jūtūberi. Tev tā nebija gluži apzināta karjeras izvēle. Par ko tu vēlējies kļūt bērnībā?

Jā, tā ir ļoti populāra atbilde. Mans sapnis nekad nebija strādāt. Es nezinu vai maz gribēju par kaut ko kļūt. Es nedzīvoju savu dzīvi, gribot strādāt. Iespējams, neesmu atradusi kaut ko, kas mani tik ļoti aizrautu, lai es gribētu strādāt visu laiku. Kad sāku taisīt savus pirmos video, tas bija tikai tāpēc, ka man iekšā bija nemiers. Ne jau es gaidīšu vēl desmit gadus un man vēl joprojām būs tas pats sapnis. Vēlējos to izdarīt, lai man būtu miers, lai varu iet tālāk – tad jau redzēs, kas būs. Tas nebija apzināts karjeras mērķis. Lielāko daļu laika es nezinu, ko daru, un pa dzīvi eju pašplūsmā. Kur straume mani vedīs, tur iešu, un es pilnībā uzticos.

Par aktrises karjeru nebiji aizdomājusies?

Biju, protams. Jau biju izplānojusi, ka nopelnīšu naudu, aizbraukšu uz Holivudu un dzīvošos tur pa kastingiem. Tad es uz turieni aizbraucu… nu ļoti toksiska vieta tā ir.

Esi mazliet jau iebradājusi šos ūdeņus arī te, piemēram, pašmāju “mockumentary” Lielajos muļķos.

Jā. Lielie muļķi gan bija vairāk atvaļinājums nekā darbs, jo gandrīz visi, kas atradās filmēšanas laukumā, ir komiķi un visu laiku bija jautra gaisotne. Citādi tas seriāls nemaz nestrādātu. Ja cilvēki ir nobesījušies, nosaluši un izsalkuši, nevar nodot tās emocijas un raisīt skatītājos smieklus. Bija ļoti forši, man patika! Es kaut ko pa ausu galam dzirdēju, ka būs otrā sezona, bet man to vēl neviens nav pateicis.

Gribētu tajā piedalīties?

Jā, kāpēc ne!

Filmējies arī režisores Lindas Oltes filmā Māsas. Pastāsti, kas ir tava varone.

Mans tēls ir lielā māsa divām mazākām meitenēm, kuras visas trīs nāk no bērnunama. Viņai ir deviņpadsmit gadi, viņai ir bērns, un viņa dzīvo, kā viņa māk.

Arī dzīvē tu esi vecākā māsa. Ko tas tev ir mācījis?

Redzi, pirmos divpadsmit savas dzīves gadus es biju vienīgais bērns, izņemot pusbrāli, kurš mēdza atbraukt brīvdienās. Taču, ko tas man ir iemācījis, ir rūpes par bērniem. Bieži vien satieku cilvēkus savā vecumā, kuri ļoti romantizē domu par bērniem, ka tās būs mazas kurpītes, mazas jaciņas, smuki ratiņi, smukas bildītes. Tas nepavisam tā nav. Iemācījos to, kas ir ikdiena ar bērnu, cik daudz tā ir raudāšana, cik daudz tas ir ieguldīts darbs, cik daudz tā ir smaka, cik daudz tas ir troksnis, cik daudz tā ir atbildība. Pusaudžu gados man daudz nācās manējos pieskatīt. Mana mamma mani izmantoja kā auklīti par brīvu. Es, protams, to uztvēru kā pašsaprotamu. Un tagad, kad skatos uz savu divpadsmitgadīgo māsu un atskatos uz sevi divpadsmit gados, – šausmas! Es paslepus smēķēju aiz stūra un pa kluso pagaršoju pirmo alkoholisko dzērienu. Tas man liek aizdomāties, ka tās pieredzes, kurām gāju cauri, nav īsti bijušas normālas. Varbūt tāpēc man ir tik viegli no sirds runāt internetā. Kaut kādas skrūvītes noteikti trūkst.

Tava mamma ir ļoti atbalstoša.

Jā, es domāju, viņai arī pāris skrūvīšu trūkst. (Smejas.)

Vai viņas profesija arī varētu būt ietekmējusi to, ka runā tik brīvi?

Drīzāk nē. Viņa sāka studēt psihoterapiju, lai atrastu atbildes sev, un studēt viņa sāka tad, kad es jau biju pusaudze.

Man ar mammu īstenībā bija ļoti grūti sadzīvot, līdz pat es pieaugu. Bija vairāki gadi, kad mēs nerunājām vispār, un vienā dienā sākām no sākuma.

15

Par visu to, kas ir bijis, mēs vairs nerunājam un tagad esam draudzenes. Viena otru ļoti atbalstām. Es arī redzu to, kā psihoterapija ir mainījusi manu mammu kā cilvēku. Viņa ir krietni iejūtīgāka, un, manuprāt, psihoterapija ļoti daudz iemāca pašam par sevi.

Vai šobrīd būtu sarežģītāk, ja viņa nebūtu tik atbalstoša attiecībā pret to, ko tu dari? Viens ir anonīms komentārs zem video, otrs - noraidoša attieksme no saviem tuvākajiem.

Domāju, ka es tāpat darītu to, ko daru, tā, kā daru, arī bez mammas atbalsta, jo esmu mācījusies augt bez ģimenes atbalsta visu pirmo daļu savas dzīves. Tas ir ļoti forši, ja tas ir, es nevaru iedomāties, kā būtu un kā nebūtu, bet man liekas, ka mana mamma atbalstītu mani jebkurā manā lēmumā. Man ar to ir paveicies.

Beta Beidz

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tev maz ir kāda tabu tēma, ko tu nekad nevēlētos apspriest publiski?

Man ir ļoti daudz tādu tēmu. Cilvēkiem dažkārt šķiet, ka viņi ļoti labi mani pazīst. Varētu šķist, ka esmu izlikusies uz paplātes, bet tā nemaz nav un ļoti daudz paturu pie sevis.

Es noteikti nerunātu par savu privāto dzīvi. To es iemācījos, piedzīvojot publisku šķiršanos, un zinu, cik ļoti cilvēki nelaiž to vaļā.

15

Katru dienu vēl joprojām vietām sanāk lasīt komentārus par manu bijušo draugu, jo viņš arī ir publiska persona. Kamēr es nebūšu gatava ar kādu precēties, tikmēr neatklāšu, ar ko tiekos. Tagad tas ir mazliet citādāk. Man šķiet, runāt par privāto dzīvi detaļās nav pieklājīgi pret otru cilvēku.

Tu esi teikusi, ka video par kompulsīvajiem ēšanas traucējumiem ir apkaunojošs. Diemžēl tā ir, ka kauns ir tas, kas lielākoties liedz vērsties pēc palīdzības šādos gadījumos. Turklāt kauns ir ļoti spēcīga negatīva emocija.

Kauns ir emocija, ar ko esmu ļoti pazīstama. Man bieži ir kauns par lietām, par kurām citi nemaz nekaunētos. Ir tie brīži, kad pirms gulētiešanas atceries – vai tiešām es to teicu? Vai dažkārt, ejot pa ielu, es savilkšu roku dūrē, jo nokaunēšos no kaut kā, ko atcerēšos.

Par ēšanas traucējumiem. Man ir arī kauns skatīties to video. Es nemaz neatceros, ko tur teicu. Taču atceros, ka uzrakstīju uz lapas visu, ko gribēju pateikt, jo zināju, ka tas ir svarīgs video ar svarīgu domu, un nevēlējos kaut ko pazaudēt vai atstāt nepateiktu. Tā ēšana ir kā emocionālā sedziņa. Noslēpšanās stūrī – neviens mani neredz, tagad norīšos un nevienam neteikšu, cik apēdu. Kompulsīvā ēšana tomēr nepamet nekad.

Un tā ir ārkārtīgi izplatīta, turklāt tā atstāj ļoti daudz komplikāciju. Kā jau saki, tas arī nav kas tāds, ko var līdz galam izārstēt, tomēr to var mēģināt ielikt rāmjos. Kā tu tagad kontrolē šīs lēkmes?

Tā ir nopietna atkarība, un tas, kā iemācījos ar to sadzīvot, ir sākot ļoti veselīgu dzīvesveidu. Pārsvarā ēdu vegāniski, man tas ir ļoti iepaticies. Savukārt gaļu, manuprāt, neesmu ēdusi kādus sešus gadus. Arī regulāri sportoju – līdz piecām dienām nedēļā. Vienkārši zinu, ka nav daudz lietu dzīvē, kas man dod tik daudz prieka kā vienkārši kārtīgi paēst, un es nevaru no tā atvadīties. Tāpēc atradu veidu, kā apbūvēt savu dzīvi ap to tā, lai tas man netraucētu. Vēl nesen esmu sākusi piekopt… Jā, es zinu, tikai nesen – neēst pirms gulētiešanas. Ja neēd pirms gulētiešanas, no rīta pamosties bez māgas. Tāpat mēģinu sev atgādināt to, ka ēdiens būs arī rīt un būs arī parīt, nevajag visu apēst šodien. Ir vairāki knifi, ko esmu sākusi piekopt, taču veselīgs dzīvesveids būs pirmajā vietā. Cilvēki bieži man jautā – “kā tu vari būt tik labā formā, vēl ar tādu dupsi un ēst sešas kūkas?”. Tāpēc, ka es sportoju! Tāpēc, ka visu nedēļu ēdu veselīgi! Tad brīvdienās tiešām varu paņemt visas sešas kūkas un visas nogaršot, jo gribu visas pagaršot un tad noskriet tās visas nost.

Vai pareizi, ka šis video vairs nav tavā kanālā?

Esmu to izņēmusi? Varbūt... Varbūt esmu to privatizējusi. Vienreiz gāju cauri savam kanālam un man sagribējās privatizēt visus savus YouTube video. Tie ir tik veci, un man tiešām ir kauns vērt vaļā jebkuru no tiem. Man daudz labāk patīk tie video, kas pašlaik ir Patreon, un tur jūtos ļoti ērti. It kā visiem ir mērķis sasniegt plašāku auditoriju – jo vairāk skatījumu, jo veiksmīgāks esi YouTube pasaulē. Man tas bija līdz vienam konkrētam brīdim, kad man palika par daudz un iestājās satraukums par to, ka mani skatās pārāk daudz cilvēku. Satraucos, ka vairs nevaru uztaisīt normālu video, zinot, ka to apskatīsies kādi 60 tūkstoši. Es vairs nejutos ērti, tāpēc pārgāju uz Patreon.

Tur ir krietni mazāks skatītāju loks?

Jā, tur ir daudz mazāks, jo tas ir maksas saturs. Es jūtu brīvību un to, ka nebūs seku, kaut arī spirāles video beigās tās sekas bija… Bet nu labi, to es varu pieņemt.

Un tur droši vien tavus video skatās tie cilvēki, kas tiešām grib tos redzēt, nevis vienkārši kaut ko savā neomā iekomentēt.

Jā, tieši tā. Tas arī bija viens no iemesliem. Es nevēlos, lai mani video parādās visiem rekomendācijās. Gribu, lai manus video skatās tie, kas grib tos skatīties nevis skatās nejaušības pēc.

Jā, man šķiet, es tiešām nesen gāju cauri savam YouTube kanālam un privatizēju to video.

Pateikšu, ka tas tik un tā ir atrodams internetā.

Viss video?

Jā.

Ai, tas nekas. Ja kādam ļoti vajag, lai meklē un arī atrod.

Un tomēr šī spēja identificēties, piemēram, ar ēšanas traucējumiem ir ārkārtīgi svarīga, un ar šādu video vari palīdzēt ļoti daudziem saņemt dūšu tikt galā ar šo problēmu. Vai arī tāpēc tev ir svarīgi runāt par dažādām atklātām tēmām, lai, iespējams, neapzināti palīdzētu citiem?

Pagaidām tas notiek neapzināti. Nesen runāju ar kādu cilvēku, kurš man pateica, ka es vēl nezinu, par ko cīnos. Es tiešām vēl nezinu. Man ir prieks, ka tas kādam var palīdzēt, taču tas nebija pašmērķis. Es nerēķinos, ka tas, ko daru, atstās jebkādu iespaidu. Tomēr man ir patīkami redzēt, ka tas notiek, un mani vēl joprojām nebeidz pārsteigt, ka saņemu vēstules, ka citus iedvesmoju, ka esmu kādam palīdzējusi. Man tiešām ir jocīgi, jo man tas neliekas kopā. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi, sēžu mājās, taisu video, un, izejot laukā, kāds saka – “kā tu man esi palīdzējusi!” Man tas šķiet jocīgi. Joprojām nevaru pie tā pierast, bet man ir ļoti liels prieks!

Tādā gadījumā, kas ir pašmērķis?

Iekšējais dzinulis – es to gribu darīt!

Varbūt kāda sajūta?

Gandarījums.

Lai arī minēji, ka tiecies vairāk pēc reālisma savos video un neaizraujies ar montāžu, tomēr video var aiz tās paslēpties, televīzijas tiešraidē ne. Kā tev ir ar satraukumu?

Redzi, televīzijā ir nedaudz citādi, jo tur nerunāju par kutelīgām tēmām. Ir scenārijs, kuru esmu iemācījusies un atrunāju. Tas satraukums manā gadījumā ir adrenalīns. Es nekad dzīvē nebiju izjutusi tādu adrenalīnu kā pirms Supernovas tiešraides. Mēs visi bijām tādā stresā. Rojs grimētavā taisīja man matus un kaut ko sacīja, un es nesapratu, ko viņš man saka. Bet tas bija tiešām iespaidīgi. Daudz labprātāk ietu cauri tādām tiešraidēm nekā kāptu kalnos, lēktu ar gumiju vai darītu citas ekstrēmas lietas. Jo tas adrenalīns… Vau, kā mani aizrāva!

Bailes man nav, jo man televīzija šķiet ļoti vienkārša. Vienkārši jāpasaka tas, ko cilvēki liek pateikt. Man arī šķiet, ka tas ir kaut kas jauns, šīs divas puses – cilvēki zina mani kā mani, tad cilvēki redz mani televīzijā. Parasti, redzot cilvēkus televīzijā, šķiet, ka viņi tādi arī ir, un neiedomājamies, kādi viņi ir ārpus televīzijas. Manā gadījumā ļoti labi zināms, ka tas, kas ir redzams, nav tas, kas tas ir. Redzēs, kā tas aizies. Es visu laiku baidos, ka televīzija varētu beigās nobīties no manis un maniem izgājieniem internetā un nogriezt mani nost, bet pagaidām tas nav noticis un bailēm īsta pamata nemaz nav. Tas ir un būs kaut kas jauns.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Runājot par tēliem kadrā un aiz tā. Kas ir Beāte Bērziņa un kas ir Beta Beidz? Vai arī viens un tas pats?

Viens un tas pats, man šķiet. Beta Beidz ir Beāte Bērziņa. Man bieži jautā – kā tu gribētu, lai tevi piesaka? Es tiešām nezinu, ko teikt. Dažkārt to Beta Beidz es dzirdu tik daudz, ka man jau gribas jaunu segvārdu un ir apnicis to dzirdēt.

Televīzijā debitēji šā gada sākumā. Vai tas bija kaut kas, par ko jau biji domājusi, ka vēlies pamēģināt?

Mani piesaista viss, kas ir jauns un kur varu mācīties un augt. Protams, es zināju, ka to gribu, bet nekad nebiju iedomājusies, ka to varu darīt. Man likās, ka konkurss, lai tiktu televīzijā, ir kaut kāds nepārvaramais kalns, kas man ir neaizsniedzams, līdz man cilvēki paši sāka to piedāvāt. Mēs pagājušajā gadā jau filmējām Interneta akadēmiju, kuru veidoja tie paši producenti, kas veido Supernovu un tagad Ko tu proti, Latvija?. Mums bija veiksmīga sadarbība pirmajā projektā, un viņi turpināja man dot iespējas. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka manī saskatīja šo potenciālu.

Liela daļa kritizē tavas ikdienas leksikas un publicētā satura neatbilstību sabiedriskajam medijam.

Ja tā pavisam godīgi, es tikai nesen sāku mācīties runāt. Nezināju, ka ir nepieciešamas konkrētas valodas prasmes, lai radītu saturu internetā. Man likās, ka internets ir visiem. Es agrāk runāju ar daudz vairāk anglicismiem un krietni vairāk lamuvārdiem nekā tagad. Nezināju, ka tas ir kaut kas slikts, un nebija ienācis prātā, ka tā nevar. Kad cilvēki sāka mani kritizēt, nesapratu, par ko mani kritizē. Sāku mācīties runāt tikai pirms gada, kad sākās Interneta akadēmija. Sapratu, ka šis ir televīzijas projekts un man ir jāmācās runāt latviešu valodā, jo šis ir sabiedriskais medijs par nodokļu maksātāju naudu, un tā sākās mans ceļš uz valodas izkopšanu.

Tagad tu vadīsi jauno Latvijas Televīzijas talantu šovu Ko tu proti, Latvija?. Kas ir tavs talants? Varbūt vairāki?

Mēs šovā uzsveram, ka tās ir prasmes. Man ir visādas mazas prasmītes. Bērnību pavadīju pulciņos – gāju šūšanā, keramikā, peldēšanā, volejbolā, golfā, multfilmu veidošanā, trauku apgleznošanā, teātrī, dejošanā, futbolā, basketbolā. Kur tik neesmu sevi mēģinājusi. Katra no šīm nodarbēm manī ir atstājusi kādu mazo prasmīti, tāpēc neesmu viena aroda cilvēks.

Tu, manuprāt, proti par sevi pasmieties. Ar pašironiju ir vieglāk dzīvot?

Jā. Tā vietā, lai sūdzētos un rādītu uz vietām, kas sāp, var par to vienkārši pasmieties. Tas ir veids, kā sadzīvot ar saviem trūkumiem, savām sāpēm un traumām. Tā arī komiķi bieži vien izrādās visskumjākie cilvēki un viņi rod prieku, radot komēdiju. Tā ir tāda terapija – pašam par sevi pasmieties.

Tev ir kāda doma, kas ļauj vieglāk tikt cauri dienai?

Vienkārši eju pa straumītei. Kā būs, tā būs.