“Kovārņu mazbērniem” atgādināja par vienu Elīnas Drākes, latviešu ezotēriķes un kosmosa ekspertes rakstu 2017. gadā skaties.lv, kurā apskatīta vārnu populācijas krasa palielināšanās Latvijas mērogā – ļaunumu un katastrofas vēstoša zīme. Kā jums šķiet, 2020. gads, vīrusa vispasaules turneja, globāli nemieri, mežu ugunsgrēki – vai šis ir beigu sākums, vai cikliska melnā strīpa? Un kā šā gada notikumu kopums jūs iespaidojis kā grupu?

Ritvars: Personīgi uzskatu, ka notiekošais ir pārejošs. Par notiekošā iespaidu uz grupu - Covid-19 pavasara uzliesmojuma laikā mums ilgu laiku mēģinājumi nenotika vispār, kas it kā nav labi, taču vienlaikus katrs varējām savā kaktā muzikāli attīstīties. Manā gadījumā tas notika sievas vecāku mājas pagrabā, kur ierīkoju sev muzicēšanas stūrīti. Tur radās daži elementi, kas dzirdami jaunajā albumā.

Klāvs Kalnačs: Gads ir bijis traks, jā, bet es arī esmu optimists. Droši vien tāpēc, ka Latviju un Baltiju minētās lietas ir skārušas salīdzinoši maz. Vīrusa gadījumā mūsu sabiedrība spējusi mobilizēties un mācīties no citu kļūdām, pirms ir bijusi iespēja pieļaut savas. Cerams, zinātniski argumenti un disciplinētība uzvarēs arī šoreiz.

Grupai, manuprāt, šis laiks devis brīvu galvu un laiku, lai sakopotu domas. Varējām iesākt un pabeigt lietas bez svaidīšanās, periodiskas pieslēgšanās un atslēgšanās, kā tas ir bijis iepriekš. Esam pavadījuši kopā daudz forša laika.

Līdz ar pavasara iestāšanos, ierobežojumiem, lērums grupu nolīda savos kaktiņos darināt jaunas skaņas, tai skaitā arī jūs. Piecas dienas Raunā, pašizolācija un albuma stiķēšana. Kas tika paveikts šo dienu laikā un kā ritēja tālākais albuma īstenošanas process?

Klāvs: Šajās dienās tādā mierīgā garā mēs izdarījām to, ko "Židrūns" citreiz paveic pusotrā gadā. Attīstot un liekot kopā iepriekš sagatavotas tēmas, jaunos iespaidus un improvizāciju, salikām trīs dziesmas, kuras ir iekļuvušas albumā.

Tālāk bija bezmēģinājumu periods, spēlēšana, tekstu lasīšana mājās. Apmainījāmies idejām internetā. Pēc ārkārtas situācijas atsākām kopīgus mēģinājumus un uz basa tēmas pamata tapa dziesma "Kovārņi" un skaļais gabals "Vai?". Maijā uzzinājām, ka Valsts kultūrkapitāla fonds palīdzēs ar albuma studijas un vizuālās puses izdevumu segšanu. Tas lika noslīpēt dziesmas, samēģināt iespēlēšanai. Jūlijā bija demo ieraksts "Gatera" studijā Mārupē. Pēc tā atkal slīpējām gabalus gan mēģos, gan mājās, un augustā, šķiet, nepilnās divās nedēļās ierakstījām visu albuma materiālu Valmierā, "Hodila" studijā.

Visstraujāk tapušais albums, tomēr pāris dziesmas bija gatavas jau pirms tam, piemēram, “Zaķītis”, kas bija dzirdams jau pērnā gada sākumā, koncertā bārā “Aptieka”. Kuras dziesmas tapa no nulles un kuras vajadzēja vien pieslīpēt?

Klāvs: Strauji laikam tapa arī "Židrūns Dzeltenbaltdzeltenais", bet tad nebija īsti tāda iekšējā filtra kā tagad, gribējās ierakstīt, izdot visu, kas ir tapis. Arī krīzes laika albums, starp citu.

Jā, "Zaķītis" ir visvecākais skaņdarbs šajā albumā, šķiet, no 2018. gada. Pērn salikām trīs gabalus - "Alkāni", "kikōnes dziesma" un "Es domāju ja".

“Kovārņu mazbērniem” pēdējo trīs veltīto dziesmu tekstus rakstījuši Raibīs, T. Treibergs un Kikōne. Kā jūs nonācāt tieši līdz šiem autoriem un tekstiem? Un kā šais dienās sokas jūsu piektajam grupas biedram - Židrūnam G?

Klāvs: Iepriekšējos albumos ne-Židrūna teksti ir bijuši no lielisku, bet vecāku paaudžu dzejniekiem. Kopš pagājušā gada tieši "Židrūnā" ir bijusi tāda sajūta, ka gribas runāt vairāk ar savas paaudzes vārdiem, it kā vairāk skatoties spogulī, nevis sev apkārt un pagātnē.

Attiecīgi "Zaķītim" teksts ir senāks – no Kārļa Padega, rakstīts 1920. gados. Raibīs, T. Treibergs un kikōne ir dzimuši astoņdesmitajos, tāpat kā mēs. Ar Raibī iepazinos grupas "Nielslens Lielsliens" lauku bibliotēku turnejā. Viņa dzejas liriskais tēls ir tāds intelektuāls pašpuika no laukiem, kas uz visu un sevi skatās vienlaikus ar smaidu un mīļumu, turklāt latgaliski. Gribējās arī dziesmu latgaliešu valodā.

Toma dzejolis brīnišķīgs gan no vārdu virknējuma, gan stāsta, gan šizīgās noskaņas viedokļa. kikōne atkal ir plašākai sabiedrībai nepamanīts dzejnieks, kurš nomira 2006. gadā, bet pirmais krājums iznāca 2019.gadā. Lasot viņu, ir sajūta, ka tu pieslēdzies tai mūsu paaudzes balsij, kāda tā bija gadsimta sākumā, pirms nāca ES, pārticības un krīzes uzslāņojumi.

Svarīgākais jau ir pats dzejolis, tas ir, vai tev no viņa ir tas radīšanas grūdiens vai nav. Un šie trīs dzejoļi to grūdienu deva ļoti spēcīgu.

Mūsu mīļais Židrūns G. ir sarakstījis tekstus, no kuriem veidoti vārdi pārējiem sešiem albuma gabaliem. Paldies viņam.

No izteikti dzelteni rotaļīgiem, līdz tumsnēji dramatiskiem albuma vāciņiem. Kā jūs pielīdzinātu savu vizuālo transformāciju grupas skanējumam? Kā aizsākās jūsu turpinātā sadarbība ar mākslinieku Otto Zitmani?

Ritvars: Židrūna albumu vāciņu evolūcija, līdzīgi kā saturs albumos, kaut kādā mērā droši vien spoguļo mūs pašus. Turklāt tikai pirmā albuma dizaina veidošanā kaut kādā mērā piedalījāmies paši, izvēloties Maijas Kurševas zīmētos ķēmiņus, kas izkārtoti uz vāciņa. Otrā vāciņa autors ir Roberts Galviņš. Trešā un ceturtā albuma vāciņi ir mākslinieka Otto Zitmaņa darbi, kas tapuši, viņam klausoties albumu saturu. Viņa redzējums saskan ar mūsu.

Otto ir Židrūna draugs kopš tā laika, kad tuvojās albuma ”Židrūns un tas, ko nevar nest” izdošana, un, jā, viņš ir albuma vāka dizaina autors. Ar Otto iepazinos, kad pārvācos uz tagadējo dzīvesvietu - esam kaimiņi. Mājas pagalma pusē ir mans balkons, un stāvu augstāk pa diagonāli atrodas Otto darbnīcas logs. Visbiežāk tā arī aprunājamies - Otto no darbnīcas loga, es no balkona.

Židrūna sadarbība ar Otto sākās kādā siltā, saulainā dienā, kad ar draugu uz balkona mielojāmies ar kūpinātiem lucīšiem un alu. Pie sava darbnīcas loga pienāca Otto, un piedāvāju arī viņu uzcienāt. Tajā laikā Židrūns tieši meklēja mākslinieku, kurš vēlētos uzņemties radīt grupas albuma dizainu. Kamēr Otto kāpa stāvu zemāk, atjēdzos, ka “hei, mans kaimiņš taču ir lielisks mākslinieks”. Viņš piekrita. Domājot par “Kovārņu mazbērnu” albuma dizainu, mums, Židrūnam, nebija šaubu par sadarbības turpināšanu ar Otto. Viņš piekrita vēlreiz. Ar Otto sadarboties ir tīrā bauda. Tā laikam ir, kad runa ir par sava amata pratēju un labu cilvēku.”

Video: Kā top "Židrūna" vinila plate.

Pirms desmit gadiem intervijā ar Jāni Žildi teicāt, ka tai gadā izdotā albuma “Dzeltenbaltdzeltenais” moto bija “Iespējami netīrs”. Kāds tas varētu būt “Kovārņu mazbērniem”?

Ritvars: Šoreiz, šķiet, tāda precīzi definēta moto nebija, galvenais uzstādījums bija maksimāli labskanīgs ieraksts tieši toņu un to savstarpējās saskaņas ziņā. Par to arī, šķiet, esam parūpējušies gana labi.

Klāvs: Man prasījās plašāku instrumentu klāsts par ierastajām ģitārām, bungām, basu un balsi. Šajā albumā papildus dzirdamas perkusijas, virstoņu stabule, elektriskās ērģeles, harmonijas un sintiņš.

Kas visspilgtāk palicis atmiņā no pagājušā 2019. gada? Tas gan bija notikumiem bagāts – izdoti albumi no blakusprojektiem, divu dienu koncertu sērija kopā ar “Tesa”, bāra “Aptieka” ieaijāšana leģendās…

Klāvs: Man ir švaka atmiņa, bet, jā, divi koncerti ar "Tesu" Ādmiņu ielā bija kaut kas ļoti īpašs un ģimenisks. "Nielslena Lielsliena" koncerti bibliotēkās arī atstājuši paliekošus iespaidus.

Ritvars: Tesas un Židrūna koncertu divdiennieks Ādmiņu ielā noteikti bija absolūts uzvarētājs 2019. gada muzikālajos piedzīvojumos. Kroga “Aptieka” slēgšana, tāpat kā bāra “I Love You”, protams, žēl, taču labās atmiņas paliek. Tiesa, visīpašākais notikums 2019. gadā man personīgi - kāzas ar mīļoto Alisi.

Cik tālu atpakaļ sniedzas Židrūna stāsts “Ādmiņu 4” kopienā? Kādu redzat kopienas vietu un nozīmi Latvijas mūzikas scēnā?

Ritvars: Manuprāt, šo nozīmi mēs paši īsti tā nespējam apzināt, novērtēt. Domāju, ka tieši tas, ka cilvēki Ādmiņos ir tik brīvi un nepiespiesti, ļauj rasties tam, kas tur rodas. Neesmu, šķiet, nekad dzirdējis Ādmiņu ielas iemītniekus sakām, ka “esam kopiena”.

Klāvs: Jā, tur vienkārši ir māju, domubiedru un savstarpēja atbalsta sajūta. Par Ādmiņu grupu lomu plašākā kontekstā grūti teikt. Kaut kāds subkultūras centrs jau tas ir, bet kādas tieši? Reāli katrs tur iet un dara to, kas viņam vai viņai liekas darāms, – rada mūziku, satiek draugus.

Kā plānojat atzīmēt “Kovārņu mazbērniem” laišanu pasaulē un kas sekos tālāk?

Klāvs: Plates izdošanas koncerts notiks 30. oktobrī Rīgā, uz AB dambja. Lai būtu visu veselībai maksimāli droši, spēlēsim uz āra skatuves, kas arī atbilst šobrīd atļautajam. Vēl tajā vakarā spēlēs kāds īpašs, koncertos maz redzēts indī sastāvs no Ādmiņu ielas.

Vai Židrūnam vēl aizvien sāp?

Klāvs: Katru mēģinājumu (smejas).

Apmeklētāju skaits uz prezentāciju ierobežots, biļetes tikai iepriekšpārdošanā šeit.

Noklausies jauno singlu.