1. daļa ⟩ Brauca bez biļetes, nonāca kamerā kopā ar recidīvisti (27)

Intervija ar Itālijā apcietināto Latvijas mūziķi Dženiferi Rumpāni
Dženifere Rumpāne Foto: Из личного архива Дженифере Румпане
Sejas.lv
CopyDraugiem X Whatsapp

Džeza un populārās mūzikas pianistes, vokālistes un komponistes Dženiferes Rumpānes vārds medijos izskanēja saistībā ar viņas apcietināšanu Itālijā šā gada augustā. Rumpāne ekskluzīvā intervijā portālam TVNET atklāj aizturēšanas un Itālijas cietuma aizkulises, kā arī stāsta par to, ka gatavojas no Itālijas piedzīt kompensāciju.

TVNET: Sāksim ar visu pēc kārtas. Pastāstiet vairāk par liktenīgo notikumu 2014. gadā.

Dženifere Rumpāne: Tā bija pirmā vai otrā nedēļa Itālijā kā Erasmus+ apmaiņas programmas studentei mūzikas konservatorijā Frosinonē Itālijā (Dženifere ir ieguvusi bakalaura un maģistra grādu džeza klavieru specialitātē Frosinones mūzikas konservatorijā "Licinio Refice" - red.). Iekāpu mikroautobusā un devos mājās no lekcijām, nepaspēju nokompostrēt biļeti, kuru biju nejauši pazaudējusi somā. Kā par nelaimi, mikriņā iekāpa kontroliere un vairs neļāva nokompostrēt atrasto biļeti. Lika izkāpt no mikriņa, izsauca policiju, kas atbrauca, un divi policisti sāka kaut ko runāt un prasīt. Es neko nesapratu un biju tik ļoti nobijusies, ka vispār nezināju, ko iesākt un ko teikt. Turklāt uztraucos, kas notiks ar manām studijām, ja reiz tagad radās problēmas ar policiju.

Studijas man bija pirmajā vietā, un ļoti negribēju, lai šī situācija man sabojātu karjeru. Nenāku no bagātas ģimenes, lai par visu samaksātu.

Tā kā manā galvā bija viens milzīgs juceklis, es policijai pēkšņi pateicu citu vārdu un uzvārdu. Taču pēc brīža, kad policija sāka kaut ko teikt angļu valodā, es pamazām nomierinājos un parādīju pasi, kur bija rakstīts mans īstais vārds un uzvārds, atvainojos, ka iepriekš panikā nokļūdījos. Dīvainā kārtā policija tik un tā mani aizveda uz policijas iecirkni noņemt pirkstu nospiedumus un uzņemt foto. Pēc tam viens policists sāka ar mani runāt angliski, iedeva kaut kādu dokumentu un pateica, lai es tā vairs nedaru un varu iet mājās. Bet diviem bezbiļetniekiem, kuri arī bija aizturēti, iedeva kvītis ar soda naudu.

Ar to viss beidzās. Turpināju studijas, nesaņēmu nekādu ziņu par ierosināto lietu pret mani.

Tā kā arī pēc tam studēju Itālijā un biju pat ieguvusi studiju stipendijas no "Laziodisu" stipendiju fonda Lazio reģionā, mani varēja atrast, ja gribēja. Bet tā arī nemeklēja. Turklāt aizmuguriski tiesāt ir nelikumīgi. To atzina arī apelācijas tiesa Romā, tādēļ mani atbrīvoja un ļāva atgriezties dzimtenē.

Foto: Dženiferes privātais arhīvs

- Kad un kā notika jūsu aizturēšana?

- Mani arestēja 2020. gada 19. augustā Sorrento pilsētā. Pašā vakarā atgriezāmies no tūristu brauciena ar dueta partneri Dinu Sumeragu. Nākamajā dienā mums bija plānota videoklipa filmēšana manai dziesmai "Nakts pārsteigums" citā pilsētā. Pie klostera, kurā bijām apmetušies, gaidīja divas policijas ekipāžas. Sasveicinājāmies, devāmies uz numuru, taču tad mūs nosauca vēlreiz lejā un prasīja dokumentus. Parādījām pases, un policisti man lika doties viņiem līdzi, solot, ka es atgriezīšos, bet tie bija meli. Viņi nemaz nepateica iemeslu, kādēļ mani aiztur, neuzrādīja pilnīgi neko!

Jutos kā nolaupīta un pilnīgi bezpalīdzīga.

Policijas iecirknī man parādīja dokumentu ar spriedumu - vesels gads cietumā! Un jautāja, vai ir advokāts. Atbildēju, ka nav un nezinu, kur dabūt. Tad viņi atrada vienu advokāti, kura nemaz nešķita ieinteresēta un nebija gatava braukt pie manis uz cietumu nākamajās dienās. Policisti mani ļoti steidzināja, runāja tikai itāliski, teica, ka jāpaspēj uz cietumu pirms pusnakts, citādi man būs jāsēž "krātiņā". Paldies dievam, mani bija atradis Dins un centās noskaidrot situāciju, palīdzēt, cik vien iespējams. Viss notiekošais mums ar Dinu šķita ļoti aizdomīgi! Tā nu policija mani aizveda noņemt pirkstu nospiedumus un uzņemt foto, un pēc tam uz cietumu Neapolē.

- Vai varat pastāstīt vairāk par Itālijas cietumā piedzīvoto?

- Cietumā visi tika uztverti vienādi - slepkavas, zagļi un citi cietumnieki, tāpēc jutos ļoti slikti. Bija maksimāli ierobežotas iespējas. Dzīvoju kā uz pulvermucas - vienmēr gatavībā reaģēt uz notiekošo. No bezdarbības un mazkustības varēja sajukt prātā. Apetītes arī nebija. Labi, ka divas reizes dienā varēja doties pastaigās norobežotā telpā bez jumta. Vismaz varēju paelpot svaigu gaisu un izkustēties!

No sākuma atrados Covid-19 izolācijā  ar recidīvisti, kura katru dienu taisīja skandālus, visu laiku smēķēja un pat centās izdarīt pašnāvību, tāpēc viņu nācās pieskatīt.

Foto: Dženiferes privātais arhīvs

Pēc izolācijas mani pārveda uz citu stāvu, kas skaitās drošākais cietumā, - tur bija mierīgāki cilvēki un vairāk telpas, kamerā gan bijām piecas. Naktī mūs ieslēdza, bet pa dienu varējām pārvietoties pa visu stāvu. Kad uzzināju, ka ir iespēja doties uz  baznīcu un spēlēt klavieres, tā arī darīju un ieguvu lielu atbalstu no mācītāja puses un citiem svarīgiem cilvēkiem. 

Turklāt, kad cietuma darbinieki uzzināja par manu nepieciešamību vingrināties klavierspēlē, jo esmu pianiste, man iedeva mazu sintezatoru.

Diemžēl tikai dažas reizes nedēļā man bija ļauts sazvanīties ar mammu, dažkārt vispār nebija iespējas - kā kuru reizi. Valdīja liels haoss, nekad neko nevarēja paredzēt. Bet bieži vien man ļoti centās palīdzēt gan cietumnieces, gan cietuma darbinieki ar morālo atbalstu. Ēdināja regulāri un tīrījām telpas katru dienu, cēlāmies agri, jo bija visādas pārbaudes vairākas reizes dienā, gulējām maz. Visgrūtākais bija katru rītu pamosties ar cerību, ka tikšu ārā, bet tā arī turpināt gaidīt un kreņķēties. Vajadzēja pacietību, un cīņas spars par savu taisnību beidzot uzvarēja - es tiku ārā no cietuma.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Krista Garanča. 

Foto: #SIF_MAF2020
Komentāri (27)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu