Padomju laikos visas ēkas tika celtas pēc īpašiem projektiem – to mērķis bija radīt pēc iespējas vairāk dzīvojamo platību pēc iespējas vairāk cilvēkiem un par mazām izmaksām. Tā bija liela apjoma mājokļu celtniecība, kuru veicināja Ņikita Hruščovs pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, un turpinājās līdz pat astoņdesmito gadu beigām. Lai darbi noritētu raitāk, PSRS valdība noteica vairākus normatīvos aktus, pēc kuriem vadījās visi tā laika arhitekti. Būtībā padomju ēkas tika būvētas pēc iepriekš izstrādāta “šablona”, un tām ir vairākas kopīgas īpatnības – sākot ar ieejas slieksni, beidzot ar ventilācijas šahtu un jumtu. Tas pats attiecās arī uz pakāpienu skaitu. 

Padomju namos optimālais stāva augstums bija 2,7 metri. Cilvēkam kāpienam ieteicamais pakāpiena augstums ir 15 centimetri – ja pakāpiens ir zemāks vai augstāks, tad kāpšana kļūst neērta un gaita kļūst lēnāka un neveiklāka, kā arī cilvēki uz šādiem pakāpieniem paklūp daudz biežāk. Tāpat no bioloģiskā viedokļa cilvēkam visērtāk ir sākt un beigt kāpšanu pa trepēm ar vienu un to pašu kāju, kas nozīmē, ka trepju pakāpieniem ir jābūt nepāra skaitlī. Ņemot vērā šos parametrus, padomju mājokļu projekta veidotāji nolēma sadalīt ēku stāvus pusstāvos, tādējādi atvieglojot iedzīvotāju kāpšanu pa trepēm. Rezultātā padomju arhitekti ieplānoja tieši deviņus pakāpienus starp pusstāviem.