Ruta arī izsakās, ka šobrīd sastopoties ar pretēju efektu – dažkārt esot bērniem jāsaka, lai noliek grāmatu malā, lai izdarītu kādu mājas darbu, un jāparāda, ka dzīve veidojas ne tikai no grāmatu lasīšanas, bet arī no citiem svarīgiem procesiem.

Augot gan pašiem bērniem, gan bērnu skaitam, būtisks solis lasīt motivācijas stiprināšanā esot bibliotēkas apmeklējumi.

"Mēs regulāri gājām uz bibliotēku un ņēmām grāmatas. Tas bija interesanti, atrast kaut ko jaunu un tad atkal kaut ko jaunu. Tas mums jau ir tāds notikums – ļoti svarīgs notikums. Bērni tur lasa, šķirsta un izvēlas sev grāmatas."

Zīmīgs notikums bērnu dzīvē esot arī pašiem savas bibliotēkas kartes izveide. “No visiem bērniem četriem šobrīd ir personīgā bibliotēkas kartiņa,” stāsta Ruta. “Sofijai trīs gadi, un arī viņai plānojam izveidot savu kartīti.”

Par bibliotēkas kartes veidošanu Kārlis stāsta kuriozu gadījumu: “Vecākās meitas varēja dabūt kartiņu diezgan ātri – dabūja pirmā, dabūja otrā. To redzot, puiši saka – mēs arī gribam kartiņu. Es saku viņiem – jums nav atbilstošs jaunums, nav pietiekoši daudz gadiņu, uz ko bija tāds tā kā sašutums un ilgas, un cerība, ka kādreiz viņi dabūs. Tā kartiņa it kā nekas nav, bet tā ir kā atslēga grāmatām, kurām viņi var piekļūt, ne tikai māsas grāmatas palasīt. Nevis ka man māsa iedeva vai man atļāva, bet – viņš pats izvēlējās, pats atnesa, pats aizgāja.”

“Kartītes izveide bērniem dod sajūtu, ka viņi ir jau lieli, ka viņi vairs nav nekādi sīkie, kuriem nav pašam nav savas kartiņas un kuri nevar paši izvēlēties,” papildina Ruta. “Tas rada viņiem apziņu, ka viņi drīkst. Tā reizē ir arī pašapziņas celšana, un reizē arī māca atbildību. Atceros, kad pirmo reizi meitām taisījām kartiņu, tad bibliotekāre teica – nu jums būs jāatbild par to, jārūpējas. Līdz ar to varētu teikt, ka bibliotēkas karte viņiem pastarpinātā veidā māca arī atbildību – gan par kartiņu, gan grāmatu.”

Ģimenei ir iemīļotas divas bibliotēkas – Šampēterī un Saulkrastos. Gan vecāki, gan bērni novērtē šo bibliotēku labvēlīgo atmosfēru un to, ka viņi tur tiek ar prieku sagaidīti. “Ir svarīgi, kāda ir bibliotēka,” saka Kārlis. “Esam bijuši tādās, kur bērni nejūtas labi, tiek visu laiku kušināti un kurās ļoti tiek noliegta bērna daba. Videi ir nozīme, un ir nozīme tam, lai bērni bibliotēkā jūtas pieņemti un gaidīti. Protams, tajā pašā laikā arī bērniem ir jārespektē lasītavā esošie cilvēki – jāmeklē vidusceļš.”

“Kad ejam uz bibliotēku, vecākajām meitām man ir uzstādījums, ka vienā reizē drīkst paņemt piecas grāmatas – trīs daiļliteratūras un divas izzinošās, kuras mēs saucam par enciklopēdijām. Viņas pašas izvēlas. Arvien biežāk es Kārlim saku – es to nezinu, kur viņi to visu uzzina!? Un saprotu, ka tas ir rezultāts tam, ka mēs daudz lasām grāmatas un ka viņi skatās arī dokumentālās filmas. Protams, man ir prieks, ka viņos ir tāda motivācija, ka viņus nav jāskubina arī uz mācīšanos un jaunā apgūšanu,” sava darba augļus novērtē Ruta.

Video: Linžu ģimene.

Caur grāmatām lielā mērā tiek ģimenē tiek nodotas arī vērtības. Kā teic Kārlis – bērnam, kas vēlāk kļūst par pieaugušo, ir būtiski apzināties, ka viņam šajā pasaulē ir vieta un ka Dievs viņu mīl. Ģimene ir katoļticīga, tāpēc liela loma ikdienā iedalīta garīgajām vērtībām un arī pieaugušo grāmatu plauktu lielākoties veido garīgā literatūra. “Pasaulē ir daudz grāmatu. Ir ļoti labas grāmatas un ir vislabākās grāmatas. Un pat vislabāko grāmatu ir tik daudz, ka nav iespējams izlasīt. Tāpēc vajag izvēlēties vislabākās grāmatas un to laiku, kas pienākas bērnam, vajag izvēlēties atdot bērnam. Un kāpēc gan lai to nevarētu pavadīt, lasot grāmatu?”

Savukārt Ruta uz jautājumu, kā nodot šo vērtību sistēmu nākamajai paaudzei, atbild: “Galvenā loma, manuprāt, ir vecākiem. Es gribēju, es lasīju bērniem priekšā, es veltīju viņiem laiku. Es noliku savus kastroļus un telefonu, televizora mums nekad nav bijis. Es veltu laiku un lasu ar bērnu to grāmatu. Tā ir paša vecāka vēlme veltīt laiku savam bērnam, aiziet uz bibliotēku, kopā izvēlēties, pievest bērnu pie plaukta. Viņam taču arī ir sava griba un kaut kas, kas viņu uzrunā. Ļaut viņam pašam izvēlēties! Es domāju, ka atslēga ir – vecāks velta laiku lasīšanai.”