Vecpilsētas ielas trīsstāvu koka ēkas pārbūve un restaurācija nozares organizāciju rīkotajā skatē Gada labākā būve Latvijā 2019 nominācijā Restaurācija saņēma augstāko novērtējumu. Plānots, ka koka ēka būs publiski pieejams tūrisma objekts, kurā varēs gūt bagātīgu izglītojošu informāciju par Jelgavas koka arhitektūru, Vecpilsētas ielas kvartālu, kā arī par pašas ēkas būvvēsturi un restaurācijas procesu.

Te paredzēta vieta gan konferenču zālei, gan suvenīru veikaliņam un muzejam. Savukārt mūra ēkā būs izvietotas restaurācijas darbnīcas.  

Saglabāts it viss

Vecpilsētas ielas 14. nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar īpašu lomu Jelgavas koka arhitektūras stāstā.

Ēku komplekss Jelgavas vecpilsētā ir vien neliels pilsētas kādreizējās nomales vēsturiskās koka apbūves kvartāls, kas nav gājis bojā līdz ar pārējo Jelgavas vēsturisko centru liktenīgajā 1944. gada vasarā

un pārdzīvojis 1947. gadu, kad pilsētas centra apbūves paliekas nopostītas līdz galam, uzņemot padomju kino par Staļingradas kauju.

Ēka Vecpilsētas ielā 14 ir vecākā saglabājusies koka būve Jelgavā.

Restaurācijas projekta autors SIA Livland Group arhitekts Ēriks Cērpiņš stāsta, ka nams vairākkārt pārbūvēts, tajā ir atrodami daudz un dažādu laiku uzslāņojumi, un varot ilgi strīdēties, kura daļa vecāka, kura jaunāka. Restaurācijas projekta gaitā notika dendroloģiskā datēšana, un viens no izvilktajiem gadskaitļiem ir 1790. gads – tātad ēkas būvniecības laiks saistāms vismaz ar 18. gadsimta beigām. Cērpiņš lēš, ka pēdējā lietošanas, nevis pielāpīšanas pārbūve notika starpkaru periodā, un ārējais veidols ir saglabājies tāds, kāds tas bijis Otrā pasaules kara sākumā.

«Projekta ierosinātāji sākotnēji mums stingri jautāja – uz kādu laika periodu balstīsimies atjaunošanas procesā? Es uzreiz atbildēju – uz 21. gadsimta pirmo pusi! Ēka netika atjaunota, koncentrējoties uz kādu konkrētu vēstures periodu, bet tika saglabāts viss, ko laiks mums ir atstājis. Redzam lietas, kas ir vēl no 18. gadsimta, un ir lietas, kuras saistāmas jau ar 20. gadsimtu,» skaidro arhitekts.

«Zīmīgi, ka vēl pagājušā gadsimta 90. gados pilsēta bija pasūtījusi ēkas arhitektoniski māksliniecisko izpēti, un šis dokuments ir ļoti noderīgs – tas radīja krietnu pamatojumu dažādiem risinājumiem. Izpētes secinājumi kalpos arī turpmāk kā šīs mājas funkcijas pamatojums. Šī būs vieta, kur cilvēkiem stāstīs par veco koka Jelgavu,» papildina Cērpiņš.

Jauna, dzīva māja

Tagad košais Vecpilsētas ielas 14. nams vēl pirms pāris gadiem bija neizteiksmīgs pelēcīgs grausts ar vāji jaušamām kādreizējās godības pazīmēm fasādes konstrukcijās. Ēriks Cērpiņš saka – svarīgākais ir tas, ka māja netika nojaukta. Viņš atminas, ka jau tai laikā, kad bijis gatavs ēkas atjaunošanas projekts, Vecpilsētas ielas svētkos klāt nākuši cilvēki un teikuši – nu taču ir jājauc nost!

«Tā ir tāda ārkārtīgi dziļa neticība, ka lietotais vēl var turpināt dzīvi.

Tagad šī māja ir viens no argumentiem, kas noteic, ka turpmāk būsim ekoloģiskāki attieksmē pret kultūrvidi.

Kultūrvidei piemīt kultūrslānis, kas uzkrājas, bet, ja to izskalo, izrok un izmet ārā, vietā saberot baltas smiltis, tur vairs nekas neaug. Tiesa, šī māja bija ļoti dziļi degradēta, un es saprotu, kāpēc cilvēkiem bija tāda skepse,» atzīst arhitekts.

Būvdarbu sākšanas brīdī apmēram ceturtā daļa ēkas bija vārda tiešā nozīmē nopuvusi – mājai trūka viena stūra. Vislielākā zaudējuma vietā rasta vieta Vecpilsētas ielas koka nama un Barona ielas mūra nama sajūgumam, iebūvējot jaunu daļu, ko varot dēvēt par tiltu, ielāpu, plombu vai protēzi – kā nu tīk, saka Cērpiņš: «Projektā figurē vārds restaurācija, taču pēc būtības mēs neko neatjaunojām, bet būvējām 21. gadsimta māju ar cieņu pret vēsturi. Tā ir jauna, dzīva māja ilgai lietošanai.»

Unikāli risinājumi

Projekta vadītājs Valdis Grinpukals no SIA RERE Meistari stāsta, ka darbu sākšanas brīdī

māja bijusi tik sliktā stāvoklī, ka bijis grūti izlemt, no kura gala vispār ķerties klāt.

«Sākām ar mājas iztīrīšanu un nostiprināšanu, lai nebūtu būstami iet tajā iekšā, un pēc tam sākām savilkt kopā, lai tā nesagrūst. Mājas pēdējie iedzīvotāji iekšpusē vietām bija izbūvējuši ķieģeļu sienas – pieņemu, ja tas nebūtu izdarīts, māja jau būtu sabrukusi,» pauž Grinpukals.

Tehniski viens no sarežģītākjiem un interesantākajiem risinājumiem projekta gaitā bija visas ēkas pacelšana ar speciālu domkratu palīdzību, to neizjaucot, par 30-35 cm – apmēram par tādu tiesu konstrukcija bija nosēdusies. Tā rasta iespēja atjaunot mūrētos pamatus, kas bija izzuduši, kā arī izbūvēt jaunu apakšējo vainagsiju, kas bija satrunējusi. Ēkas pacelšana sākta 2018. gada maijā un noslēdzās ziemas sākumā.

Kā unikālu paņēmienu būvnieks izceļ ēkas iekšpusē pilnīgi no jauna izbūvēto nesošo karkasu, kas notur visas slodzes. Savā vietā palikušas arī vēsturiskās konstrukcijas, kas turpina funkcionēt nu jau krietni atvieglotā režīmā.

Saglabāts pildrežģa mūris

Rekonstrukcijas projektā sākotnēji bija paredzēts diezgan daudz jaunu detaļu, bet, kad objekts iztīrīts, tapis redzams, ka no vecajām konstrukcijām ir saglabājams krietni vairāk, nekā tika cerēts, stāsta Valdis Grinpukals. «Piemēram, no jauniem dēļiem bija paredzēts veidot gandrīz visas sienas, bet darbu gaitā konstatējām, ka ļoti daudz ir saglābjams.Arī no jumta konstrukcijām apmēram 70 procenti ir vecās, oriģinālās. Centāmies maksimāli saglabāt visu, ko vien bija iespējams. Tiesa, vietām jau kaut kas bija izzāģēts laukā, jo blakus māju iemītnieki pamazām bija sākuši kurināt visu nost,» viņš piebilst.

Rets risinājums bija vecā apmetuma transfērs – tas demontēts un pēc sienas nosiltināšanas novietots atpakaļ, saglabājot vēsturiskos sienu zīmējumus.

Darbu procesā vecajam apmetumam uzklāts speciāls siets ar līmi, lai to saturētu kopā. Tālāk tas pa atsevišķiem fragmentiem nozāģēts un vēlāk secīgi pielīmēts atpakaļ.

Cērpiņš kā lielu sasniegumu uzsver faktu, ka fasādē ir izdevies saglabāt 18. gadsimta pildrežģa mūri ar visu apmetumu. Kā norāda Grinpukals, liela loma te bija veiksmīgai ēkas pacelšanai, jo pastāvēja risks, ka celšanas laikā daļa vecā pildrežģa varētu izbirt. Taču viss palika savās vietās, tik vienā stūrī vajadzējis piemūrēt nelielu fragmentu. Vēsturiskā pildrežģa konstrukcija ir saglabāta un eksponēta arī iekšsienās.

Ķieģeļu grīda

Kā veiksmīga improvizācija jāizceļ ķieģeļu grīdas klājums, kas kopā ar nodalošajām koka brusām kopē vecās pildrežģa sienas. Tiesa, lai arī grīdas konstrukcija ir improvizācija, materiāli tajā izmantoti autentiski – būvnieki centās pielasīt visu, ko vien iespējams, saka Grinpukals. Grīdas klājumā sākotnēji plānotā mūsdienu klinkera vietā Tērvetes pusē uzmeklēti un iegādāti senie ķieģeļi no kādas nojauktas būves – tie mazgāti, izmērcēti un likti lietā.

Arī vecā koka grīda saglabāta daudz lielākā apjomā nekā plānots – tas, ka vecie dēļi vēl ir saglābjami, konstatēts jau tīrīšanas procesā. Lai varētu izmantot pēc iespējas vairāk vēsturiskā materiāla, mainīta dēļu klājuma konfigurācija, tos saīsinot un sadalot atsevišķāš rindās, jo veco dēļu izmantošana pilnā garumā vairs nebija iespējama.

Ēkas iekšsienās ir maksimāli eksponētas vēsturiskās koka sienu konstrukcijas un apšuvums, savukārt jaunais koks apdarē pēc iespējas pietuvināts vecajam, lai nebūtu izteiktu kontrastu. Ēriks Cērpiņš komentē:

«Gala rezultātā mums ir tik daudz īstu lietu, ka tās neīstās nemaz nevar pamanīt.

Tiesa, var redzēt, kurš dēlis ir jauns, kurš vecs, bet tie dzīvo kopā. Arī jauns koks te izskatās īsts, kaļķa krāsa izskatās īsta, un ķieģeļi uz grīdas izskatās īsti.»

Ar vēsturisko šķībumu

Vērtīga detaļa iekštelpās ir saglabātā senā koka kolona, kuru ierīkoja, lai pasargātu no sēšanās vienu siju. Kolonna ir saglabāta vēsturiskajā vietā, tai gan ir protezēta apakšējā bojātā daļa.

Īstāks par īstu ir arī vēsturiskais bruģa klājums ēkas pagalmā – atrokot pagalmu, bruģakmeņi krauti kaudzē un pēc tam ieklāti tur, kur kādreiz bija atradušies.

Ēkas fasāde rekonstrukcijas laikā siltināta, piepildot karkasu ar pūšamo ekovati 15-20 cm biezumā, ko papildina 5 cm bieza presētā kokšķiedras pretvēja plāksne un dēļu apšuvums. Grinpukals stāsta, ka fasādes krāsojuma toņi atbilst pagājušā gadsimta 30. gadu periodam – tīrot un atsedzot sienas, izdevies diezgan precīzi noteikt, kāda ēka izskatījusies tai laikā.

Neviens no mājas logiem nav īsts, tomēr īstas ir logu kārbas otrajā stāvā – tajās iestrādātas jaunas vērtnes. Lai arī vecās kārbas bija šķības, nolemts tās tādas arī atstāt, neko neiztaisnojot, un jaunās vērtnes izgatavotas, speciāli pielāgojot kārbām. Šāds risinājums gan vienubrīd raisījis diskusijas, vai visi to sapratīs, vērojot greizo logu rindu otrajā stāvā.

Eksponētie bēniņi

Kā stāsta Cērpiņš, svarīgs uzdevums bija nodrošināt visus normatīvi nepieciešamos tehniskos risinājumus – ugunsdrošību, vēdināšanu, elektroinstalāciju, piekļuvi u. c. «Tas ir viss, kas tiek prasīts pilnvērtīgai funkcionējošai mājai, un tas viss bija kaut kā jādabū tajā iekšā jau projektēšanas laikā. Līdz ar to mūsdienu dzīve šeit ir ienākusi ar baltiem radiatoriem un signalizāciju, bet citādi māja vairs nebūtu lietojama, bet kļūtu par eksponātu.»

Grinpukals piebilst, ka atrast vietu mūsdienu komunikācijām vēsturiskos objektos ir sarežģīti. Tieši tāpēc vēdināšanas sistēma ierīkota daļēji, ne visās telpās, savukārt ventilācijas kamera ieslēpta stūrī augšstāvā. Apsildes sistēma pirmajā stāvā paslēpta zem grīdas, savukārt elektroinstalācija daudzviet veidota 30. gadu stilā no atklātiem pītajiem kabeļiem, kas notiprināti uz porcelāna izolatoriem.

Kā vienu no ēkas īpatnībām Grinpukals min eksponētos bēniņus, kuros zem dakstiņiem nav izmantota plēve un izolācijas materiāli, bet jumta konstrukcija ar visu dakstiņu segumu ir atsegta un aplūkojama no iekšpuses pilnā apjomā.

Projekta gaitā gan diskutēts, vai atstāt ventilējamos aukstos bēniņus, kas izmantojami tikai siltajā gadalaikā. Turklāt pastāv risks, ka ziemā telpā varētu sadzīt sniegu, taču beigu beigās nolemts palikt pie šī risinājuma. 

FOTO: Kā no koka grausta augšāmcēlās senākais, līdz mūsdienām saglabājies Jelgavas nams