Katram grāmatas varonim viņai uzreiz bija asociācija ar kādu konkrētu tēlu – kaimiņu meiteni vai puišeli, vai kādu citu.

Man šķita, ka meitai uzreiz atdzīvojās fantāzija – viņa spilgti varēja iztēloties, kā iet uz mežu lasīt zemenītes un kā kaimiņu puiši viņu un draudzenes izspiego.”

“Arī es, strādājot blakus istabā, ar lielu interesi klausījos, kā vīrs lasa,” papildina mamma Liene. “Man pašam arī patika. Galvenais bija nesajaukt, kurš bērns atbilst kuram grāmatas varonim, un atcerēties, ka jāsauc paša meitas vārds. Kad izlasīju “nepareizi”, saņēmu protesta saucienu, ka jāsaka Linda nevis Līza,” smejas Aivars. “Astrīdai Lindgrēnai visas grāmatas ir jaukas, tomēr šī bija tā, uz kuru mēs šo metodi izspēlējām, un tas aizrāva.”

Ģimene dalās, ka tieši šī grāmata bijusi interesanta arī tāpēc, ka tajā ir stāsts par trim mājam, kurās katrā dzīvo dažādi bērni. Tas labi sasaucas arī ar viņu pašu ģimenes situāciju – jo arī Jurševsku ģimene dzīvo mazā ciematā, kur katrā mājā rit sava dzīve: “Mums arī ir savs trokšņu ciems un savi bērni,” saka Liene.

“Lasīšana ir mums ģimenē. Tā tas ir bijis vienmēr,” par ģimenes attiecībām ar grāmatām plašāk stāsta mamma Liene, kura pati ikdienā strādā par bibliotekāri. “Tas veidojies jau paaudzēs, no pašu pieredzes. Ja salīdzinu sevi ar saviem bērniem, tad arī man vectētiņš lasīja priekšā, tāpat kā mēs tagad lasām priekšā saviem bērniem.”

Vecākā meita jau trešo gadu piedalās lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”. Tas nozīmē, ka viņai gada laikā jāizlasa noteikts skaits “Bērnu žūrijas” grāmatu. Arī katrā skolas brīvlaikā esot pienākums izlasīt vismaz vienu grāmatu. Bez skolas un “Bērnu žūrijas” noteiktās obligātās literatūras, Linda lasot arī pati bez skubināšanas. “Tas, protams, ir ļoti pozitīvi un apsveicami,” novērtē mamma.

Savukārt Aivars dalās savās pārdomās par pieeju obligātajai literatūrai: “Šķiet, ka obligātā literatūra bērnam sākumā ir kā zobu sāpes. Tomēr tad, kad grāmata tiek paņemta rokās, nereti izrādās, ka – o, tā ir interesanta! Iespējams, tieši šis vārdiņš “obligātā” ir tas, kas uzliek sava veida zīmogu un rada sajūtu par lasīšanu kā par obligāti veicamu pienākumu piespiedu kārtā. Ja attieksme pret obligāto literatūru kultivētu kā normālu un interesantu procesus, iespējams, būtu citādāk.”

Video: Jurševsku ģimene: Bērniem jāļauj izdzīvot grāmatu tēlu pieredzi.

Abi vecāki ir vienisprātis, ka lasīšana bagātina cilvēku kā personību, attīsta viņa radošumu un iztēli. “Ir ļoti svarīgi lasīt tieši bērnībā, jo tas veicina radošumu, iztēli, fantāziju,” teic Aivars. Arī Liene papildina: “Ja bērns sāk lasīt jau mazotnē, tad viņš arī lasīs kā pusaudzis un kā pieaugušais. Domāju, ka interese par grāmatām ir jāveicina secīgi – jāsāk jau ar mazotni un jāpieradina. Lasīšana noteikti ir viens no veidiem, kā tas mazais cilvēkbērns sevi bagātina. Ikviens, kurš lasa, sevi bagātina.”