Diskusija iniciēta pēc pāris ierakstiem sociālajos tīklos, kur kultūras jomā strādājošie, virspusēji apspriežot Latvijas Radio vadlīnijas sadarbībai ar partneriem, pārmet sabiedriskajam medijam vēlmi birokratizēt un kontrolēt procesus, kā arī vēlmi kropļot privātā sektora konkurenci kultūras pasākumu rīkošanā. Vēl vairāk – publiski pat kodēts apgalvojums, ka Latvijas Radio iestājas pret Latvijas kultūru. Vai tiešām?

Šis jautājums beidzot ir pacelts un nokļuvis dienaskārtībā. Ir pagājuši divarpus gadi, kopš Saeima ir lēmusi: sabiedriskajiem medijiem reklāmas tirgus no šā gada jāpamet, reklāmu nav vispār - bez izņēmumiem. Ir pagājuši 3 mēneši, kopš likumdevējs galīgajā lasījumā apstiprināja jauno Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumu, kur atsevišķi izņēmumi tomēr parādās. Un 2 mēneši, kopš Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) izdeva Vadlīnijas sabiedrisko mediju darbībai ārpus reklāmas tirgus, cenšoties viest lielāku skaidrību par izņēmumu būtību. Tieši šie lēmumi un dokumenti ir ietvars tam, ar ko nākas un nāksies saskarties ikvienam partnerim, kas gribēs sadarboties vai izvietot paziņojumus sabiedrisko mediju ēterā.

Iziešana no reklāmas tirgus nav tukša formalitāte

Sabiedriskā radio un televīzijas ēters bez reklāmām ir prakse daudzās Eiropas valstīs. Klausītājam un skatītājam tiek dota iespēja fokusēti pievērsties neatkarīgi veidotam saturam, savukārt privātajiem medijiem - iespēja nopelnīt vairāk no reklāmas raidlaika pārdošanas. Latvijā šis tika spriests teju 20 gadu garumā, līdz 2018. gada jūnijā pieņemti grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā. No tā brīža bija iespēja par sabiedriskajiem medijiem un kultūras jomu atbildīgajiem rūpīgi pētīt un vētīt – kā ‘ēterā bez reklāmām’ tomēr dažus izņēmumus atstāt. Un, kas pats svarīgākais, - kas būs šie izņēmumi? Kas sabiedrības interesēs būtu medijam bez maksas jāreklamē un kurš ir tiesīgs tādu lēmumu pieņemt?

Likuma konstrukcija pasaka: sabiedriskajos medijos var tikt pārraidīti kultūras paziņojumi, ja mediju pārraugs (NEPLP, ar laiku Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome jeb SEPLP) konkrētam paziņojumam devis atļauju un tas nesatur komerciāla rakstura informāciju par biļešu cenām, tirdzniecības vietām u.tml. Tālāk jau mediju uzraugs ir noteicis, ka radio un televīzijai ir jāiesniedz saraksts par plānotajiem paziņojumiem ne biežāk kā reizi mēnesī (līdz iepriekšējā mēneša 15. datumam). Tāpat pateikts, ka akceptu saņems tikai sabiedriski nozīmīgi kultūras pasākumi, kas kalpo sabiedrības interesēm un atbilst sabiedriskā pasūtījuma mērķim.

Kaimiņvalstu prakse atšķirīga

Igaunijā jau likumā atrunāts, ka sabiedriskajā medijā drīkst izvietot tikai tādus kultūras paziņojumus, kam nav biznesa vei peļņas gūšanas mērķis, kas pieejami publiski un vismaz daļēji tiek atbalstīti no valsts līdzekļiem. Piemēram, privāta producenta organizētu koncertturneju, ja vien tā nav saņēmusi īpašu valsts atbalstu, reklamēt nevar. Savukārt Lietuvā vienotu vadlīniju nav - teorētiski var tikt atbalstīti informatīvi ziņojumi par koncertiem, izstādēm, gadatirgiem, kino, festivāliem, sacensībām, teātra izrādēm, semināriem, grāmatām u.tml., bet lēmuma pieņemšana ir medija ziņā, reizi nedēļā izvērtējot pieteikumu pēc pieteikuma.

Kā redzams, var visādi. Bet svarīgākais būtu skaidri un argumentēti spēles noteikumi, kur nav vietas subjektīvai interpretācijai vai birokrātiskiem šķēršļiem.

Un laukumu tomēr definē likumdevējs un par nozari atbildīgās institūcijas, nevis pats sabiedriskais medijs. Latvijas gadījumā esam nonākuši pat līdz tam, ka Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai – katram sabiedriskajam medijam atsevišķi – uzdots izstrādāt savus kritērijus.

Aicinājums lemt pēc būtības, nevis lobiju iespaidā

Vai ir kāds uzņēmums, kurš negribētu izmantot bezmaksas reklāmas iespējas sabiedriskajos medijos? Ar ko, piemēram, privāts koncertu organizētājs atšķiras no bioloģiskā lauksaimnieka? Kāpēc popkultūras produkts ir īpašāks par ekoloģiskām zemenēm vai smiltsērkšķu sulu? Pasākumu producenti piesauc konkurences kropļošanu, ļaujot sabiedriskos medijos reklamēt vien sabiedriski nozīmīgus kultūras pasākumus bez komerciāla mērķa. Mērķtiecīgi lobē savas intereses, lai, piemēram, Latvijas Radio kanālu saimē bez maksas uzrunātu teju 800 tūkstošus iedzīvotāju visā Latvijā. Bet ko par to sacītu komerciālās radio stacijas un televīzijas, kurām pasākumu rīkotāji ir pietiekami liela reklāmas ieņēmumu tirgus daļa? Latvijas Radio ieskatā, lēmumu veidotājiem un pieņēmējiem būtu jāspēj redzēt bilde kopumā, rūpīgi izsverot visu pušu argumentāciju un ietekmi uz konkrētām uzņēmējdarbības jomām.

Ko tālāk?

Latvijas Radio, 15. februārī apstiprinot un publicējot savas vadlīnijas sadarbībai ar partneriem, ir sekmējis diskusiju publiskajā telpā. Par to prieks – ļoti ceram, ka šim sekos konstruktīvs darbs un atbilstoši lēmumi. Vai tie būtu likuma grozījumi, svītrojot kultūras paziņojumu ikmēneša skaņošanas procesu ar SEPLP, vai precīzāki kritēriji un skaidrība NEPLP līmenī, - tā vairs nav sabiedrisko mediju kompetence. Mūsu galvenais uzdevums ir veidot profesionālu un daudzveidīgu saturu un radīt vietu diskusijām, strādājot visas sabiedrības labā. Es varu apgalvot, ka arī turpmāk mēs stāstīsim saviem klausītājiem par kultūras procesiem un notikumiem Latvijā. Ik dienu tam tiek veltītas daudzas ētera stundas, sākot no atsevišķiem kultūras raidījumiem, līdz pat klasiskās mūzikas un kultūras kanālam.