Minētajā rakstā "Izlauzties no tabu zonas" autors pieskaras akadēmiskajai videi, kurā arī jau novērojama publiska kaunināšana par atsevišķu dažādi vērtētu viedokļu paušanu, ko īsteno tā dēvētie "diskursa sargsuņi". Vācijas akadēmiķi un zinātnieki tagad vēlas stiprināt debašu kultūru, lai lektoram auditorijas priekšā nav jāsaskaras ar personiskiem apvainojumiem jeb "atcelšanu". Parasti Vācijā īpaši jūtīgi tiek uztvertas migrācijas, dzimumu atšķirību un reliģijas tēmas.  

"Mana privātā pieredze ir tāda, ka Vācijā vārda brīvības vilciens jau ir nokavēts," savā Facebook raksta Hermanis. "Latvijā - varbūt vēl ir cerība, ko saglabāt, bet diez vai. Sabiedriskie mediji, tai skaitā valstij piederošie, jau ir padevušies un spēlē tikai vienos vārtos. Un, savukārt, mākslas teritorijā

Latvijā valda vienas vienīgas bailes runāt atklāti. Situācija un atmosfēra ir precīzi tāda pati kā padomju laikos, kurus vēl labi atceros."

"Kad mani aicina uz "Kultūrdevu" [LTV kultūras raidījums - aut.], tad es, jau turp iedams, zinu - Henriete [Henrieta Verhoustinska - raidījuma vadītāja, aut] mani atkal laidīs cauri saviem "rentgenaparātiem" un pārbaudīs, cik pareizi vai nepareizi es domāju saskaņā ar portāla "Satori" ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Atceros, mūs skolā arī sauca uz komjauniešu sapulcēm un visu laiku mēģināja idejiski drāzt. Latvijā varbūt vēl nav tik traki, bet, zinot Eiropas paraugus, tas mūs sagaida tuvāko gadu laikā. Reakcija uz "Aģentūras" [Hermaņa daudzsēriju filma - aut.] kino no viņējo nometnes parādīja, uz ko mums laiks gatavoties visiem."

Viņš arī uzsver, ka netur naidu ne pret vienu, bet iebilst "pret to smadzeņu vīrusu, kurš posta cilvēkus un pamazām pārņem arī mūsu kultūras telpu".

Hermanis ierosina sabiedriskajiem medijiem dot vadlīnijas, noteikumu sarakstu - "kā runāt tā, lai jebkurš parastākais ziņu raidījums jau atkal nekļūtu par kārtējo propagandas raidījumu, kas atspoguļo pāris visiem zināmo Latvijas partiju cīņu pret tumšajiem spēkiem."

Facebook diskusijā iesaistījās arī Verhoustinska, kura noliedza jebkādu rīkojumu esamību. 

Hermanis min arī ASV piemēru šajā jautājumā. 

"Mani draugi pa telefonu stāsta, ka Ņujorkā šobrīd daudzās (varbūt visās) kultūras un mākslas iestādēs notiek individuālas obligātas pārrunas ar visiem darbiniekiem, lai testētu un pārbaudītu, vai viņi atbilst visiem woke ideoloģijas uzstādījumiem. Piemēram, vai apzinās savu white supremacy iekšējo problēmu, kā to plāno risināt utt., u.tml. "Cancel culture" (jeb latviskojot - "kolektīvā atspārdīšana") ir tas pats, kas KGB vecos laikos, un mehānisms ir identisks. Un, ja es Latvijā tieku uzaicināts uz valsts televīzijas kultūras raidījumu intervijai, man nevajadzētu justies, ka raidījuma vadītāja man politiski drāž smadzenes ar savām kreisi sviestainajām idejām. Kādā sakarā?"

Atgādinām, ka "atcelšanas kultūras" fenomens sociālajos tīklos un reālajā dzīvē parādījies salīdzinoši nesen. Tā pamatā cilvēku, parasti slavenību (arī kompāniju) publiska kaunināšana jeb "atcelšana", "izdzēšana" par senāk (ne tikai) paustiem neērtiem, aizskarošiem uzskatiem. Viens no skaļākajiem piemēriem saistīts ar homofobisku uzskatu paušanu, kad ASV komiķis un aktieris Kevins Hārts, kurš tika izraudzīts kā "Oskara"  balvas vadītājs, šo piedāvājumu zaudēja, kad atklājās, ka no 2009. līdz 2011. gadam viņš bija publicējis homofobiskaus tvītus.