Bērni ir un nav mainījušies. Ir mainījusies teātra valoda, kas ir labi. Tiesa, viss kaut kādā mērā notiek pa spirāli, un mēs lēnām atgriežamies atkal pie kādiem paņēmieniem, tehnikas vai veida, kā sarunājamies ar bērniem, tīri formas ziņā, bet bērni nemainās savā īstumā. Nemainās tas, ka bērns ir mazs pasaules centrs. Mēs to zinām un tā arī bērnus uztveram. Bet bērni ir palikuši zinošāki, drošāki, viņiem nav tādu filtru, kādi varbūt bija mums, jo zināmu apstākļu dēļ bija lietas, ko mēs teicām un ko neteicām. Ar katru nākamo paaudzi tas viss paliek brīvāk. Manas meitas paaudze jau ir pavisam droša un brīva savos uzskatos.

Mēs kā 90. gadu jaunieši bijām dumpīgāki, salīdzinot ar mūsu vecākiem. Es biju tajā paaudzē, kas pirmie atļāvās nepiekrist. Mēs bijām "pārejas" paaudze.