Piedāvājam sarunu ar karikatūristu Romanu Vitkovski (1948) - daudzu populārzinātnisku un mācību grāmatu ilustratoru un autoru. Vairumam viņš pazīstams kā trāpīgs latviešu tautasdziesmu ilustrators ar ērgļa aci uz amizanto un būtisko.
Ar māksliniecisku skatu aizvediet mūs, lūdzu, uz savu dzimto pilsētu. Ko par jums pastāstītu skolā blakussēdētājs? Kas aizvedis pa karikatūras līkločiem?
Redziet, lai cik arī būtu dīvaini, bet es biju ļoti labā situācijā. Dzīvoju komunālajā dzīvoklī Basteja bulvārī 12. Padomju bulvārī tajā laikā. Sāku skolas gaitas 3. vidusskolā, kas ir iepretim 2. vidusskolai. Un tad, kad 3. vidusskola pārcēlās uz jauno māju, tad es jau praktiski diezgan dziļi biju ielīdis matemātikā un pārcēlos uz 1. vidusskolu, tagadējo 1. ģimnāziju. Interesanti, ka mums bija ļoti plašs kurss matemātikā, ko pēc tam apcirpa, tāpēc, ka bija vecāki, kas protestēja, ka bērniem par sarežģītu. Mums bija tāds kurss matemātikā, kas atbilda tolaik Politehniskā institūta pirmajiem trim kursiem. Fizika arī bija diezgan gruntīga. Man jau bija ļoti vienkāršs un skaists gājiens - pāri kanālītim un uzreiz klāt. Un pēc tam Universitāte vecajā ēkā. Mazāk nekā piecu minūšu gājienā.
Ja stundā stāstīja ne to vai arī nebija interesanti, tad tika zīmēts viskautkas. To esmu turpinājis vēlāk arī zinātniskos semināros un konferencēs. Mākslinieku valdes sēdēs visi oficiālie papīri bija apzīmēti.
Vai jūs skolā bijāt viens tāds “izlēcējs”, kas pasviedies uz zīmēšanu? Vai citi arī aizraujas no jums?
Zīmētāji neviens tuvumā nebija…
Kā ar iecienītākajiem kārumiem bērnībā?