“Kompānijas, kuras cenšas izvairīties no DNA maksāšanas autoriem Latvijā, maksā autoriem citās ES valstīs,” tā izsakās gleznotājs, tēlnieks, scenogrāfs Kristians Brekte. "Datu nesēju atlīdzība jebkuram Latvijas autoram ir ļoti nozīmīga. Kāpēc? Gluži vienkārši – uzskatu, ka mēs nevaram ignoranti izturēties pret laikmetu, kurā šobrīd dzīvojam. Tehnoloģijas ir attīstījušās, līdz ar to arī datu nesēji un to loma mūsu ikdienā. Lielākā daļa valstu Eiropas Savienībā, ieskaitot mūsu kaimiņvalstis, ar kurām mēs parasti mēģinām salīdzināt arī notikumus Latvijā, to ir sapratušas un pielāgojušās jaunajām prasībām. Un es neredzu iemeslu, kāpēc gan lai mēs to nespētu. Turklāt tās pašas kompānijas, kuras man nesaprotamu iemeslu dēļ cenšas izvairīties no DNA maksāšanas autoriem Latvijā, maksā autoriem citās ES valstīs. Šķiet pašsaprotami, ka katrs ir pelnījis samaksu par savu darbu – gan manikīra speciālisti un advokāti, gan arī mūziķi, mākslinieki un fotogrāfi."

"Šobrīd mūzikā un mākslā ļoti daudz kas tiek patērēts bez maksas, līdz ar to neko nemaksājot autoriem un mūziķiem,” uzskata grupas “Very Cool People” mūziķis Elvijs Grafcovs.

"DNA ir baigi foršais veids, kā samaksāt mūziķiem par darbu. Kāpēc gan ne? Vislielākā ažiotāža ir par to, ka DNA sarakstā ir pievienoti viedtelefoni. Bet par to, ka izslēgti CD un DVD, jau nerunā. Tieši tā, CD jau vairs sen nav aktuāli, HD un citi veidi arī vairs ne, un kāpēc gan mēs nerunājam par šo tēmu? Šobrīd mūzikā un mākslā ļoti daudz kas tiek patērēts bez maksas, līdz ar to neko nemaksājot autoriem un mūziķiem. Un neliela nodeva šajā gadījumā ir labs lēmums," viņš saka. "Es dažreiz pats paklausos un interesējos par jaunumiem šajā jomā, un man šķiet, ka sabiedrība nav pietiekami daudz informēta par DNA nozīmi: mūziķi dažkārt baidās runāt par to, kā pelna naudu, es nezinu, kāpēc tā jocīgi ir sanācis. Sevišķi šajos apstākļos, kad nav nekādu citu ienākumu – koncertus mēs nevaram spēlēt, fiziskos albumus – katrs mūziķis pats apmēram zina, cik var pārdot... Protams, ja nav kādi tie jocīgie cilvēki kā daži kolēģi, kas paši arī izpērk tos albumus.  Kāpēc mūziķi baidās par saviem ienākumiem runāt? Nezinu. Varbūt vārds “baidās" tomēr nebūs īstais. Iespējams, kopumā tas ir saistīts ar mūsu mentalitāti, jo mēs, latvieši, vispār esam tāda tauta, kur pelnīt un runāt par pelnīšanu ir sliktais tonis."

"Kā redzam šīs krīzes laikā, kaut kas līdz galam kārtībā ar kopējo sistēmu nav. Es runāju par kopējo autoru situāciju, par nodokļu sistēmu un to, “zem kuras ministrijas” tad īsti mēs esam. Tur arī mēs bijām, tādā kā akmens laikmetā, nesapratām, kur mēs esam. Tomēr autori ir sākuši runāt par savām tiesībām. Ir radušās vairākas jaunas biedrības, tas ir viens pluss. Arī AKKA/LAA un it sevišķi LaIPA ir baigi forši sevi parādījuši pandēmijas laikā, viņi tā riktīgi metās aizstāvēt mūziķus. Es domāju, ka arī mums vajadzētu palīdzēt, lai LaIPA iesāktais darbs mūsu pašu – mūziķu – aizstāvībai ietu uz priekšu. Vismaz tik daudz, ka mēs varam publiski izteikties. Mūsu lokā vairāk ir aktīvi cilvēki, kuri kaut ko dara savā jomā un meklē plašu informāciju, kur var vērsties pēc atbalsta. Ir LaIPA stipendijas un atbalsts jaunajām lietām no AKKA/LAA, mūsu industrijas cilvēki tām seko līdzi. Pandēmijas laikā mēs visi kopā šo to darījām nepareizi. Gan no mūziķu, gan valsts puses – runa ir par valsts atbalstu, atlīdzību, kam var pieteikties.

Lielai daļai mūziķu, kuri aktīvi strādā un darbojas, pandēmijas laikā ienākumi sarukuši 3-4 reizes.

Bet laba lieta šajā visā ir jaunās biedrības, un attiecībā uz LaIPA ir forši, ka šie jautājumi ir pacelti, un es ticu, ka tie risināsies, cik iespējams," tā Grafcovs.

"Bet, ja runājam par viedtālruņiem, arī pats esmu kopējis mūziku. Un tas ir tikai normāli. Vēl no tiem laikiem, no 2000. gadu sākuma brīža, kad es studēju un man nebija vispār citu ienākumu. Es studēju mūziku, un man vajadzēja daudz mūzikas, un, protams, es to izmantoju un no tās mācījos, tie bija kā mācību līdzekļi. Manuprāt, ir diezgan loģiski, ka es šobrīd strādāju un atdodu to “parādu” ar savu esošo izglītību, un atmaksāju to kopēšanu atpakaļ. Telefonos lejupielādējuši, protams, ir visi, un lielākoties neapzināti. Visi foršie treki ceļo. Mans viedoklis ir vienkāršs: es domāju, ka vajag “maukt” un nebaidīties, un ir pietiekami daudzi mūziķu, kas LaIPA un AKKA/LAA šajā cīņā atbalstīs," tā mūziķis. 

Čellists, grupas “Melo-M” mūziķis Kārlis Auzāns savukārt saka šādi: “Nepārtraukti ir jāuztur sabiedrības informētība par to, kas vispār ir autortiesības, kas ir blakustiesības.”

"DNA ir nozīmīga mūsu tiesību un atlīdzības sastāvdaļa. Izpildītāju tiesības ir samērā labi aizsargātas, taču jebkurā gadījumā, laikam ejot, nepārtraukti ir jāuztur sabiedrības informētība par to, kas vispār ir autortiesības, kas ir blakustiesības. Tas ir nebeidzams process, kurš visu laiku “jāsilda” ar informāciju. Vai šobrīd sabiedrība ir labi informēta? Vienmēr var vairāk, tas ir diezgan svarīgi valstiskā līmenī, un tas nebūtu jādara tikai biedrībām vien, bet arī valsts iestādēm, kas sabiedrību vienkāršā līmenī informētu par to, ko nozīmē autortiesības un ko nozīmē intelektuālais īpašums. Un datu nesēju atlīdzība ir daļa no mūsu kopējā atlīdzības apjoma," saka Auzāns. "Mans darbs ir tieši saistīts ar mūziku, un man ir nācies daudz ko kopēt un lejupielādēt savā mobilajā ierīcē, sanāk telefonā turēt diezgan daudz mūzikas failu un tos arī pārsūtīt. Esmu par to, ka jāiet līdzi laikam, šie datu nesēju saraksti visu laiku ir jāpapildina, un, protams, ir maksimāli jāinformē sabiedrība, cik vien tas ir iespējams. Tad arī sabiedrības un izpratne būs pavisam citā līmenī un šādas nevajadzīgas diskusijas nemaz neveidosies, jo būs atbalsts tam, ka autortiesības un blakustiesības ir jāievēro."

"Autori un autoru darbi netiek uztverti kā kaut kas tāds, par ko pienākas samaksa," tā šo situāciju komentē Guna Zučika, grupas “Carnival Youth” producente.

"Es zinu, ka DNA ir nozīmīgs ienākuma avots, un tas ir zināms gana sen. Arī tagad jaunu datu nesēju iekļaušana ir tikai viens no procesiem, kas ik pa laikam ir skatīts, un katru reizi, kad šis jautājums aktualizējas, visas diskusijas sākas atkal no nulles. Es ļoti labi atceros iepriekšējās reizes. Vēl pat tad, kad aktuālas bija videokasetes. Un vienmēr notiek atgriešanās pie pašas datu nesēju atlīdzības būtības, kaut gan pamatojums ir pavisam elementārs. Daudz tiek runāts par kopēšanu viedtālruņos, parasti ar argumentu, ka neviens neko vairs nekopē... Taču esmu pārliecināta, ka mēs teju visi esam kopējuši datus viedtālrunī. Mēs ļoti labi zinām, cik daudz dalāmies ar dažādiem “Tik Tok” video ar dziesmām fonā vai vienkārši nofotografējam vai pārsūtām kādu smieklīgu bildi, kādu dzejoli utt. Mēs pat nenojaušam, ka nodarbojamies ar autortiesību, blakustiesību aizsargātu darbu kopēšanu. Jo nav runas tieši par mp3 failu lejupielādi savā telefonā – kopēšana ir daudz, daudz plašāks termins. Un datu nesēju atlīdzības noteikumi risina šo problēmu, bet visiem noteikumiem ir jāiet līdzi laikam, iekļaujot visas jaunās tehnoloģijas brīdī, kad tās parādās," tā Zučika.

"Ja mēs runājam par izpildītāju tiesību aizsardzību, ir skaidrs, ka mums ir daudz autortiesību un blakustiesību aģentūru, kuras dara savu darbu, taču nereti joprojām ir manāms, ka izpratnes sabiedrībā nav, tādējādi ik reizi no jauna sākas vienas un tās pašas diskusijas, kurās autori un autoru darbi netiek uztverti kā kaut kas tāds, par ko pienākas atlīdzība. Tā ir sava veida kopējā sabiedrības uztvere, un tas arī veicina visas diskusijas un dažādus nelabvēlīgākus rakstus presē. Intelektuālā īpašuma aizsardzība, protams, ir tikai viens aspekts, bet es vairāk teiktu, ka saprašana par autoru darbiem un dažādām ar to saistītām tiesībām joprojām ir nepietiekama. Nepietiekama informācija, izpratne un zināšanas ir pat pašas radošās industrijas vidē, nemaz nerunājot par sabiedrību kopumā. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc šādas diskusijas ik pa laikam notiek tā, it kā mēs par šo jautājumu runātu pirmo reizi. Kaut gan noteikumi pastāv jau gadiem un tā taču ir tik vienkārša un saprotama lieta – papildināt jau esošos noteikumu punktus," viņa saka. 

"Iespējams, ka iemesls ir arī tāds kā pagātnes vai padomju mantojums, proti, laiks, kad autortiesības un blakustiesības principā nepastāvēja. Līdz ar to mēs neesam tikuši līdz sabiedrības apziņai, kas ir intelektuālais īpašums, kuru izmantojot autoriem ir jāsaņem atlīdzība.

Sabiedrībā informācija it kā ir, taču joprojām tiek runāts par to, ka mūzika jau neko nemaksā, ka par to nav jāmaksā, ka autoriem teju vai nav tiesību saņemt atlīdzību par savu darbu. Vienlaikus mani ļoti pārsteidz, ka visur jaunās tehnoloģijas, arī viedtālruņi, jau sen ir iekļauti datu nesēju atlīdzībā, bet Latvija šajā “valstu sarakstā” ir viena no pēdējām, kur par to tiek lemts. Mēs, no vienas puses, gribam būt rietumos un gaidām no mūziķiem, lai viņi eksportētu savu daiļradi arī ārpus mūsu valsts, popularizējot Latvijas vārdu pasaulē, bet tai pašā laikā atlīdzību, kas viņiem pienākas, īsti negribam dot. Kā zināms, datu nesēju atlīdzības saņēmēju pulks ir ļoti plašs, tie ir ne tikai mūziķi, bet arī visi pārējie autordarbu tiesību īpašnieki, saņemtie līdzekļi lielākoties tiek ieguldīti arī pašas industrijas attīstībā, autordarbu tapšanā un jauno talantu izglītošanā. Viena no šīm iniciatīvām pagājušajā gadā bija biedrības LaIPA stipendijas. Tas bija laikā, kad mēs visi saskārāmies ar pandēmijas sekām, laikā, kad ienākumi no koncertiem, kas ir viens no galvenajiem mūziķu ienākuma avotiem, gandrīz pilnībā izsīka. Un LaIPA stipendijas bija nozīmīgs ienākumu avots. Datu nesēju atlīdzība veicina radošās industrijas izaugsmi un arī ievērojami palīdz tādos brīžos, kad pasaule apstājas," komentē Zučika.