Tas ne tikai nav kino pienākums, bet gluži otrādi, kino pienākums ir nepiedāvāt gatavas idejas. Veidot filmas, kuru galvenais mērķis ir iestāties par kaut kādām idejām, manuprāt, nav pozitīva tendence. Pozitīva tendence ir veidot filmas, kas apzinās problemātiku un apzinās, kādā laikā mēs dzīvojam un kas ir jautājumi, ko varētu uzdot. Tā ir ļoti trausla līnija – jebkurai filmai vajadzētu vairāk uzdot jautājumus, nekā piedāvāt gatavas atbildes. Ir citi cilvēki un citas institūcijas, kas var piedāvāt atbildes. Tas, ko kino var darīt un var dot, ir šie dažādie skata punkti un leņķi, kā skatīties uz lietām. Tiem, kas kritizē šo jauno skata punktu parādīšanos, ir jāapzinās, ka kino līdz šim ir piedāvājis skatu punktu, kas tīri nejauši bija viņu skata punkts, un tas nenozīmē, ka tas kino nebija politisks – tas bija politisks, bet šis kino pārstāvēja tavu politiku. Tagad, kad redzi arī citas politikas klātbūtni, jūties neērti, un tas nozīmē to, ka visu šo laiku ir bijušas grupas, kas ir jutušās neērti, jo nav bijis pārstāvēts viņu skata punkts.