Viņa darbi maksā miljonus. Viņa māksla konfliktē ar likumu. Mākslinieka stāsts detalizēti tiek atklāts režisora Elio Espanjas (Elio España) 2020. gada dokumentālajā filmā "Benksijs. Noziedzīgās mākslas dzimšana", kas tagad pieejama arī "LMT Viedtelevīzijas" skatītājiem.

Filma pieskaras grafiti mākslas pirmsākumiem Ņujorkā, kā arī rūpīgi izseko paša Benksija fenomena tapšanai, kur politiskā māksla, gandrīz noziedzīgie triki un drosmīgie iebrukumi rada gan sašutumu sabiedrībā, gan vienlaikus izveido veselu revolucionāru jaunu kustību, kamēr mākslinieka identitāti joprojām sedz noslēpumi un minējumi.

Filma, kuras scenārija autors ir pats Espanja, iesākas ar notikumiem 2018. gadā "Sotheby’s" izsolē, kurā pēc darba "Meitene ar balonu" nosolīšanas par vairāk nekā 1 miljonu sterliņu mārciņu tas pēkšņi pašiznīcinājās - tika iedarbināts rāmī esošais smalcinātāja mehānisms, kas līdz pusei sagraizīja audeklu smalkās strēmelēs. Tas, protams, bija paša Benksija jau laikus izplānots gājiens, lai izraisītu diskusiju par absurdi augstajām cenām, ko par mākslas darbiem šobrīd tērē pasaules bagātnieki.

"Mūs tikko "izbenksijoja"," tolaik pajokoja "Sotheby's" Eiropas mūsdienu mākslas nodaļas vadītājs Alekss Brančiks.

Tā vietā, lai darba vērtība kristos, pēc šāda pašiznīcināšanās akta darba "Meitene ar balonu" vērtība tikai dubultojās. 

Vēlāk Benksijs publicēja video, kurā atklāja, ka sagatavošanās šim izgājienam esot notikusi pirms vairākiem gadiem.

"Dziņa iznīcināt ir arī radoša dziņa," sociālajā tīklā "Instagram" rakstīja Benksijs, citējot mākslinieku Pablo Pikaso. "Pirms dažiem gadiem es slepus iebūvēju gleznā smalcinātāju - gadījumam, ja to jebkad piedāvās izsolē." 

Benksija mākslinieciskais vēstījums ir kritika. Viņš allaž vēršas pret izveidotajām sociālajām un politiskajām idejām ar savām asprātīgajām ilustrācijām, kas piesātinātas ar ironiju, sarkasmu, sevi padarot par unikālu, netveramu, mīklainu spēku, kas runā pilsētu ielās, garāmgājējiem atklājot acīmredzamo, taču neapjausto būtību ar mērķi provocēt. Taču kā viss sākās?

Filmā būtiska vieta atvēlēta grafiti mākslas pirmsākumiem. Ielu mākslas pirmsākumi meklējami sešdesmito gadu beigās Filadelfijā un Ņujorkā. Savukārt jau septiņdesmito gadu beigās grafiti kļuva par vadošo mākslas formu lielpilsētu (arī Eiropā) ielās. 

Saskaņā ar nerakstītu grafiti mākslinieku kodu krāsu baloniņus ir jānozog - jo vairāk, jo labāk. 

Lai izvairītos no nepatikšanām likuma priekšā, sabiedrība šos "gleznotājus" uzskatīja par vandaļiem, grafiti mākslinieki gandrīz nekad neizmantoja savus īstos vārdus. Tika apgleznotas ēku fasādes un vilcieni. 

Cieši ar grafiti mākslu saistīta arī hiphopa subkultūras attīstība astoņdesmitajos gados. Šodien par žanra klasiku tiek dēvēta Tonija Silvera (Tony Silver) dokumentālā filma "Style Wars" un 1984. gadā izdotā grāmata "Subway Art", kas atspoguļoja šā laika jauniešu aizraušanos ar šo mūzikas un mākslas formu.

Pats Benksijs grafiti mākslai pievērsās deviņdesmito gadu sākumā, kad grafiti piedzīvoja savu straujo uzplaukumu.

Tādi Ņujorkas mākslinieki kā Žans Mišels Baskjā (Jean-​Michel Basquiat, 1960-1988) un Kīts Herings (Keith Haring, 1958–1990) pacēla grafiti mākslu jau popkultūras līmenī - abi viņi neslēpa savu īsto identitāti, piedaloties TV šovos, sniedzot intervijas u. tml. Abu radošais mantojums pēc viņu pāragrās nāves, pateicoties atpazīstamībai, strauji sasniedza augstu vērtību mākslas tirgū. 

Benksijs šādā ziņā ir unikāls - viņš ir slavens, komerciāli veiksmīgs, bet vēl aizvien anonīms.

Filmā būtisks segments atvēlēts arī grafiti attīstībai Lielbritānijā - Benksija dzimtajai pilsētai Bristolei. Arī šajā pilsētā bija jūtama hiphopa ietekme, izveidojās triphops, turklāt tieši par vienu no grafiti pionieriem tiek uzskatīts Bristoles triphopa apvienības "Massive Attack" dalībnieks 3D. Pastāv pat teorija, ka tieši 3D arī patiesībā ir Benksijs.  

Īpaši smags periods grafiti bija astoņdesmito gadu beigās, kad policija izvērsa vairākas vērienīgas operācijas, lai apkarotu "vandaļus". ASV tika pasludināts aizliegums pārdot krāsas aerosolus nepilngadīgajiem, likums par obligāto krāsas aerosolu ievietošanu slēgtās kastēs (kas padarīja veikalu apzagšanu grūtāku), likumdošana ieviesa bargākus sodus par sveša īpašuma bojāšanu. Vagonu parki tika labāk apsargāti, nožogojumi kļuva kvalitatīvāki, un, ja tie tika uzlauzti, tos ātrāk salaboja. Tas pats notika arī Lielbritānijā, kur 1989. gadā notika vairāki aresti. 

Loģiski, ka šajā filmā pats Benksijs nesniedz intervijas, taču labprāt par kopīgiem piedzīvojumiem stāsta vairāki viņa domubiedri, piemēram, Bens Ains (Ben Eine).

Tiesa, filmā redzams kāds rets video no 1995. gada filmas "Shadow People", kur tiek intervēts pats Benskijs savas karjeras pašos pirmsākumos 1993. gadā. Lai arī seja ir aizsegta - acis, mati un balss ir autentiski.  

Filmas reklāmas rullītis.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT Viedtelevīziju.