Pēc populārās bērnu grāmatu un žurnālu sērijas "Ucipuci" motīviem uzņemtais seriāls rakstnieces Zanes Zustas izpildījumā rotaļīgā veidā ļauj apceļot pasauli kopā ar puiku Krišu un viņa iedomu draugu Pūci. Kriša lomā iejuties aktieris Oskars Florencs-Vīksne, ar kuru sarunājāmies arī mēs, TVNET. Par to, kā nezaudēt dzīvesprieku, par jaunā tēva lomu ģimenē, bērnības sapņiem un fantāzijas spēku. Iepazīsti Krišu un skaties jauno raidījumu "LMT viedtelevīzijā".

Kā tu nonāci līdz jaunajam bērnu raidījumam "Ucipuci"?

Šī loma man ir devusi iespēju ieraudzīt pasauli caur puikas acīm. Līdz ar mana dēla piedzimšanu esmu sācis arī raidījumu "Ucipuci", kas pie manis nonācis, pateicoties neizdibināmiem ceļiem. Mani ieraudzīja režisora sieva mana diplomdarba izrādē “Labie bērni”. Esmu ļoti pateicīgs par to, jo raidījums ir vērtīgs un saturīgs. Izzinošs, ar labu humoru.

Pūces tēls raidījumā ir animēts. Ar ko tu realitātē sarunājies tad, kad filmējāt ainas ar pūci?

Tur paldies ir jāsaka manai partnerei Līgai Kausai, kura pūci atdzīvina ar savu balsi. Līga ir arī filmēšanas laukumā. Viņa varbūt nav kameras priekšā – tur, kur es spēlēju uz zaļā ekrāna, atrodoties viens pats un iztēlojoties, ka man pūce sēž uz kreisā pleca, te pēkšņi viņa pārlido citur. Vai arī – mēs kaut kur lidojam vai esam alā, vai esam uz debesskrāpja, Eifeļa torņa vai vienalga, kurā pasaules vietā es to iztēlojos. Bez partnera to īstenot būtu ļoti grūti. Man Līga ir līdzās, un mēs spēlējam kopā, un tad arī veidojas šīs dzīvās attiecības. Tu uzreiz jūti, kāds pūcei ir raksturs un humors. Mūsu draudzība ir ļoti īpaša un patiesa. Mēs viens otru visu laiku ķeram uz zoba, muļķojamies – ai, tu nezini šito, es zinu šito! Tas ir tas bērnu domu gājiens... – zini, ko es vakar iemācījos? Tu nevari iedomāties, kas ar mani vakar notika! Un tad pretī ir – ā, ja, domā, es tā nemāku? Es māku kā supermens lidot, skaties! Bržžz! Tā ir tā fantāzija un spēle, ko bērni atpazīst. Un te jāsaka paldies tekstu autorei Zanei Zustai, un tad jau kopā ar komandu tiek uzburts viss stāsts.

Kā tu "Ucipuci" stāstā kļūsti par Pūces draugu?

Mums bērnībā katram ir savs labākais draugs īstenībā vai iztēlē. Tas var būt rotaļu zilonītis rozā krāsā, kā man bija. Es ticu, ka Krišam Pūce ir ļoti labs draugs, ar kuru kopā doties piedzīvojumos. Tas ir Kriša draugs, kas radies viņa iztēlē.

Kādas ir Pūces labās un sliktās īpašības?

Pūce ir ēdelīga, bet arī ļoti, ļoti ziņkārīga. Tas ir ļoti svarīgi. Viņa ļoti grib izzināt pasauli. Tas ir tas, kas viņu dzen uz priekšu. Stāstā ir vairākas atsauces par to, ka viņa ir pūce. Piemēram, Krišs saka, ka nav izgulējies, un prasa Pūcei, kā viņai ir. Un Pūce atbild – es baigi neguļu, esmu nakts pūce, man viss labi. Vai, piemēram, – zobi ir jātīra katru dienu, bet Pūce saka – man nav zobu! Viņa vēl ir arī sirsnīga, draudzīga un, jā, ļoti ziņkārīga.

Kas jums ar Pūci ir kopīgs?

Tas ir dzinulis, kas mani virza mūs uz priekšu – rotaļāties, izzināt, piedzīvot. Tā arī ir bērnu nebeidzamā enerģija iepazīt pasauli un to atklāt ar katru dienu vairāk, kā arī radīt pašiem savu pasauli. Šīs ir tās vērtības, kuras vēlu nepazaudēt arī pieaugušajiem. Protams, tad rodas arī pienākumi, pašam ir ģimene, darbs, un tā tālāk, bet šo vēlmi doties ārā meklēt visu jauno, to pētīšanas prieku ir vērtīgi nepazaudēt.

Krišjānis, izrādes “Tētis” mazais skatītājs, par tevis atveidoto galveno varoni teicis tā: "Es nesaku, ka viņš nebija foršs, bet pietrūka pieaugušo īpašību." Bērni jau agrā vecumā spēj tik argumentēti izteikt savas domas, un tas ir lieliski. Vai tu, tātad, jūties kā pieaugušais?

Bērni vispār ir ļoti pieauguši savā domāšanā. Es pats esmu kļuvis par tēti, un man jau šķiet, ka mūsu mazais cilvēkbērns mājās tik daudz saprot un izzina. Manuprāt, vārds “pieaugušais” neietver ļoti daudz pozitīvu lietu, tas ir jau rezultāts kaut kam - pieaugušais, taču pieaugt ir process, un tas mani vairāk saista. Vienkārši rodas vairāk atbildības gan pret sevi, gan pret saviem mīļajiem cilvēkiem. Tev ir jābūt pietiekami drosmīgam pieņemt lēmumus un parūpēties par otru. Bet tas nenozīmē, ka ir jāpazaudē rotaļīgums un dzīvesprieks. Man kā aktierim, izvēloties šo profesiju, ir iespēja tā īsti nepieaugt līdz galam.

Vai redzi sevi arī dramatiskās lomās?

Jā, protams. Man ir bijušas arī tādas. Šis ir tāds rotaļīgais posms, kam es eju cauri tieši ar bērnu izrādēm. Ticu, ka pienāk arī dramatiskais laiks. Arī dzīvē ir savi priecīgie un skumjie posmi.

Drāma tā pati rotaļa jau vien ir, tur vienkārši ir jāspēlē citas notis.

Tas ir tāds pats emocionālais pieslēgums, kur ir jākustina citi muskuļi. Es labprāt gribētu nospēlēt kādu mīlētāju vai ļaundari.

Vai tev ir kāda sapņu loma?

Agrāk esmu atbildējis, ka tas būtu Džokers. Tas, ko es gribētu savā dzīvē nospēlēt, kā savulaik Hīts Ledžers. Tagad es teiktu, ka mani interesē cilvēkstāsti. Atklāt, kā viņi domā un kā redz pasauli, jo katrs no mums ir unikāls un mums katram ir savs domāšanas veids un dzīves pieredze. Tas veido mūs kā personības. Rakšanās cilvēka būtībā [ir saistoša] – kādēļ viņš skrien no rīta, kādēļ viņš ēd to, ko viņš ēd. Tas ir tas, kamā es vēlētos iedziļināties.

Kas šobrīd ir tavi aktuālie projekti teātrī?

Turpinot darbu ar Jāni Znotiņu “Istabas” teātra ietvaros, mēs veidojam interneta izrādi “Lāčplēsis” pēc Andreja Pumpura darba motīviem. Tā būs interaktīva izrāde, kurā skatītājs pats varēs noteikt izrādes gaitu. Tas ir apjomīgs un man pilnīgi jauns darbs, jo mēs paši visu filmējam un veidojam. Tā būtība ir tāda, ka tu pats dodies piedzīvojumos kā Lāčplēsis. Tu vari izvēlēties, ja viņam, piemēram, uzbrūk lācis, viņš vai nu cīnās, vai bēg. Un kas notiek pēc tam – viņš bēg vai drosmīgi stājas pretī briesmām un kļūst par Lāčplēsi, izglābis savu tēvu. Tiks piedāvātas divas iespējas – izrāde notiek laukos vai pilsētā. Mans stāsts ir pilsētā, un šajā versijā, piemēram, lācis ir kā milzīga jaka, kas tev uzbrūk, un tad tu cīnies. Kā bērnam, kurš iedomājas, ka koks ir Ļaunais bruņinieks. Mēs caur fantāziju mēģinām iedzīvināt ideju, ka notikumi ir mums visapkārt. Tam nav vienmēr jābūt datorspēlē vai televīzijā. Tik, cik tava fantāzija aizsniedzas, tik tu arī vari spēlēties. Man vienu brīdi bērnībā nebija ritenis, bet riteņa stūre. Un man tā stūre bija ūdensmocis, kosmosa kuģis, man tas bija viss. Viens priekšmets var būt jebkas. Bērnam jau nav ierakstīts tas, ka kaut kam tā ir jābūt. Tu jau viņam iemāci to, ka karote ir karote. Ja mēs visi vienotos, ka vanna ir automašīna, mēs visi brauktu vannās. Tie vienkārši ir pieņēmumi.

No kuras Latvijas puses tu nāc?

Es pats dzīvoju Murjāņos, un tā ir mana dzimtā puse. Bet es vienmēr saku, ka esmu no Siguldas. Tur es esmu audzis, skolojies, daudzus gadus trenējies snovbordā. Skola un treniņi, tā ir visa mana bērnība, un esmu tam pateicīgs. Sports man ir devis lielu disciplīnu. Esmu profesionāli trenējies snovbordā, esot Latvijas izlasē, braucu uz Eiropas sacensībām. Šī pieredze ir devusi atziņu – cik tu ieliksi savā darbā, tik arī būs. Sigulda ir brīnišķīga pilsēta, kur uzaugt. Tur cilvēki smaida, un tas ir svarīgi.

Ko tu lasīji vai skatījies savā bērnībā?

Man vienam no pirmajiem mājās parādījās satelīttelevīzija. Es visu laiku skatījos ārzemju kanālus. Tādējādi atbalstu, ka bērni var skatīties ārzemju kanālus, jo es šādi iemācījos vācu valodu. Tikai tādēļ, ka skatījos RTL multenes tikai vāciski. Tai pašā laikā man iemīļots kanāls bija “Travel Channel”, kur korespondents ceļo pa pasauli, stāsta, kas katrā kultūrā ir īpašs, ko viņš tur ir pieredzējis, kādus ēdienus baudījis. Tad man tā šķita labākā profesija, kāda vien var būt. Tu ceļo pa pasauli, tevi filmē, un tu vienkārši stāsti, kas notiek. Tas man šķita tik skaisti. Šo [sapni] kaut kādā veidā esmu piepildījis ar “Ucipuci”, jo arī tur mēs ceļojam uz dažādām valstīm. Arī bērnībā mans vectēvs manī ir to ielicis. Viņš vienmēr kaut kur brauca, vienmēr bija prom. Klejošana un izzināšana man vienmēr bijusi līdzās.

Kur tu šobrīd vēlētos aizceļot?

Es neesmu bijis Indonēzijas pusē. Taču ir reti kuri galamērķi, kur es vēlētos atgriezties, bet Islande ir viens no tiem. Tur ir nepieradināta un mums sveša daba, tik sena, vulkāniska, un tā. Man šķiet, ka tur joprojām dzīvo dinozauri. Tur tiešām ir kaut kas, kas nav no šīs pasaules.

Jūs ar sievu, aktrisi Ievu Florenci-Vīksni esat kļuvuši par jaunajiem vecākiem. Ko tu šobrīd esi uzzinājis tādu, ko nezināji pirms bērna ienākšanas ģimenē?

Pirms tam es nezināju neko. Manuprāt, ja tev pašam nav bērnu, to nekad nesapratīsi, kas tas ir. Ir grūti iejusties bērna vecāku ādā. Bet esmu uzzinājis, ka viss ir iespējams un patiesībā mēs spējam izdarīt daudz vairāk, nekā domājam. Iepriekš šķita, kā es spēšu parūpēties par savu atvasi, kad pats par sevi vēl īsti nevaru parūpēties. Mēs tam gatavojāmies, veidot ģimeni bija apzināts solis, jo ģimene ir vērtība. Tāpat apziņa neiet tik tālu, lai saprastu, kā es paspēšu to un izdarīšu to. Ja uzņemties atbildību par otru – par savu sievu un atvasi, tas ir drosmīgi. Es līdz galam neapzinājos, ka viss īstenībā sakārtojas un ir labi. Visu var uzspēt un izdarīt. Kā būs tālāk, es nezinu, bet mēs dzīvojam šajā mirklī, kurā viss ir iespējams. Bet tas viss noteikti ir komandas darbs, kurā strādā abi vecāki. Esmu pateicīgs Ievai par to, ko viņa dara. Es pat nevaru izskaidrot ar vārdiem, cik ļoti daudz viņa var izdarīt, paveikt un iedvesmot, un vēl parūpēties par bērniem un uztaisīt vīram ēst. Man šķiet, ka vīrieši tam netiek līdzi. Tad, kad vīrieši čīkst – es vairs nevaru! – viņi neizdara tik daudz, cik sievietes var. Tas ir wow! Bet es eju tam līdzi, esmu līdzdalībnieks, jo ģimenē ir divi. Mēs esam laimīgi un pateicīgi, ka varam baudīt šos mirkļus mīlestībā.

Mūsdienās tēva loma ir būtiski mainījusies. Tēvs, manuprāt, ir vairāk klātesošs salīdzinājumā ar laiku pirms gadiem divdesmit.

To var izjust arvien vairāk. Protams, tā ir paša cilvēka izvēle, pēc tā, kā ir audzināts viņš. Mūsdienās šis modelis, ka vīrietis ir pelnītājs un sieviete ir pavards, tiek šķaidīts arvien vairāk. Ir daudz labu piemēru, kad tieši vīrieši izvēlas doties bērna kopšanas atvaļinājumā, un arī es pazīstu šādus cilvēkus. Es nesaku, ka vīrietis var aizstāt mammu, tas vienkārši nav iespējams, bet vīrietis var būt vairāk pieslēgts gan emocionāli, gan fiziski bērnam, ģimenei, un tas ir normāli, jūtas nav vājuma pazīme, kā tas agrāk tika uzskatīts. Un tas, manuprāt, ir ļoti veselīgi, ka tēvs piedalās bērna audzināšanā jau no paša sākuma un veido emocionālu saikni, es to daru ar savu dēlu jau no pirmās dienās un esmu pateicīgs, ka varu būt līdzās šajā laikā, kad viņš tik strauji attīstās, un to piedzīvot kopā ar savu sievu. Principā jau dabā arī tā ir iekārtots. Lauvas tēviņš ar bērnu iet piedzīvojumā, bet mamma viņu paēdina. Mēs kā sociālas būtnes gan vairāk veidojam to, kas ir vīrišķais un sievišķais. Tā ir cilvēciska sadarbība, jo pieņemt, ka vīrietis nevar izpaust savas jūtas, nevar tā mīlēt... arī man ar to negāja viegli. Man vieglāk ir izteikt jūtas uz skatuves, nekā bieži vien ģimenē teikt “es tevi mīlu”. Mēs vēl tikko esam bijuši padomju varā, un ir ģimenes, kur izteikt savas jūtas joprojām ir grūti. Es ticu, ka tas ir spēks un drosme, un to nevajag slēpt. Tā mēs kļūstam labāki arī kā sabiedrība kopumā.

Pirmā sērija:

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".