Atjaunotās Latvijas valsts vēsturē izdevums “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā”, kas nāca klajā 2020. gada izskaņā, ir pirmais izdevums, kurā apkopots gana liels skaits dzimtu ģerboņu. Kopā ar heraldikas speciālista skaidrojumiem tie veido interesantu materiālu gan cilvēkiem, kuri apsver ģerboņa izveidi, gan heraldikas jomā strādājošiem profesionāļiem. Sarunā ar Laimoni Šēnbergu – mākslinieku, Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētāju un vienu no izdevuma redkolēģijas pārstāvjiem – uzzinājām nianses par ģerboņu izstādes procesa niansēm.
Kā jums šķiet, kāpēc šāda mēroga izdevums ir tapis tikai tagad?
Iepriekš sabiedrība nebija pietiekami informēta par iespēju izveidot individuālu ģerboni. Vēl ne tik sen atpakaļ valdīja maldīgs priekšstats par to, ka ģerboņi paredzēti vien dižciltīgiem cilvēkiem vai aristokrātiem. Patiesībā gadsimtiem ilgi ir veidoti pilsoniskie ģerboņi, kas simbolizēja to pašu ko šobrīd – piederību konkrētai dzimtai vai arodam. Kliedējot šos un līdzīgus pieņēmumus, pēdējo divdesmit gadu laikā dzimtām ir parādījusies gan liela interese, gan iespēja veidot savus ģerboņus. Īpaši izteikti tas novērojams pēdējā desmitgadē.
Kāds ir nākamais solis ceļā uz ģerboņa izveidi, pēc tam, kad kādam no dzimtas pārstāvjiem radusies interese par to?
Šim ceļa sākumam ir divi varianti. Pirmais – dzimta, kura vēlas izveidot ģerboni, piesakās un nāk uz konsultāciju pie Valsts heraldikas komisijas. Otrais – ja dzimtai jau ir zināms konkrēts mākslinieks, kura veidotie ģerboņi ir uzrunājuši vai par kuru dzirdētas labas atsauksmes šajā jomā, un dzimta ir gatava uzticēt ģerboņu veidošanu tieši viņam, tad var sākt uzreiz ar mākslinieku.