Kāds Imermanis atdzims dokumentālajā filmā – tas ir autoru ziņā. Savukārt viņa daiļrade – detektīvromāni, dzeja vēl 80. gadu sākumā bija iekļauta Universitātes mācību programmā, un toreiz, studējot žurnālistiku, arī man tā bija eksāmena tēma. 70.- 80. gadu Rīgas bohēmiskajās aprindās nostāsti par Anatola mīlas orģijām un viņa teju vai pārdabisko potenci kairināja iztēli. Bet, ja vēlējies dzīvē sastapt tā laika radošo bohēmas ziedu, atlika vien aiziet uz Planetārija (tagad Rīgas Kristus piedzimšanas baznīca) kafejnīcu, tautā sauktu par Dieva ausi. Tur parasti “sakrālais” dzēriens – kafija, slepus papildināta ar ko grādīgāku, tā sakot, radošā gara un sarunu uzturēšanai. Pastāvīgais Dieva auss apmeklētājs bija arī dzejnieks un laikraksta Literatūra un Māksla redaktors Jānis Rokpelnis. Reiz, lai pieklājīgi izlocītos no viņa uzmācīgā piedāvājuma pievienoties mākslinieku kompānijai, atteicu, ka man jāgatavojas ieskaitei mūsdienu latviešu literatūrā, kas arī nebija melots. “Ko tu tur mokies?” Rokpelnim bija risinājums. “Tavu pasniedzēju es pazīstu, re, kur sēž visi rakstnieki rindā ar Andri Kolbergu, priekšgalā. Sadzejosim vēstuli, ka paši klasiķi tevi eksaminējuši!” Tā plēšot jokus, tika rakstīta vēstule universitātei, līdz kāds norādīja uz Dieva auss stiklotajām durvīm. Cigāra dūmu mākonī un biezā aitādas kažokā ietinies, telpā lēnām iešļūca sirms kungs – Imermanis. Jāteic, šis septiņdesmitgadīgais vīrs, ar koptu vaigu bārdu, vairāk gan atgādināja modeli kādai no Svētā Nikolaja ikonām, nevis nevaldāmu uzdzīvotāju. Viņš tika nosēdināts goda vietā un dzīvās literatūras lekcijai klāt piemeta savu dzeju: "Atver mani kā Pandoras kārbu!" Šo pantiņu es joprojām atceros, jo tā Imermaņa “Pandoras kārba” visā pilnībā atvērās brīdī, kad Rokpelnis man uzdeva pārbaudes darbu Literatūrā un Mākslā. Anatolam Imermanim bija kaut kāda dzimšanas diena, ko viņš ar ieģipsētu kāju “svinēja”, guļot Dubultu Rakstnieku namā. Kad aizkūlos uz Jūrmalu, bija jau vakars un rakstnieku nama istabā valdīja puskrēsla. Pie griestu stiprinājuma iekārtā kāja ģipsī, kūpošais cigārs zobos un vecišķi čerkstoša balss – šādi viņš vairāk atgādināja modernās mākslas instalāciju, nevis dzīvu cilvēku. Bijīgi sasveicinājusies un krēslu pieklājīgā attālumā piestūmusi, atvēru burtnīcu ar intervijas jautājumiem.