Publicējam tiesībsarga atzinumu:

K.Brektes darbā kopumā, kā arī atsevišķos tā elementos tiesībsargs nesaskata draudus bērnu garīgajai attīstībai. Konkrētajā mākslas darbā, tiesībsarga ieskatā, nav propagandēts neviens no aspektiem, kas uzskaitīti Bērnu tiesību aizsardzības likumā[1]. Bērnu neizpratne par zīmējumu kopumā, atsevišķiem tā elementiem vai nespēja uztvert tā izveides motivāciju un izpildījuma asociatīvo sakarību, nav pietiekams iemesls, lai šo murāli uz skolas sienas aizkrāsotu.

Skaidrojums

Tiesībsarga ieskatā, lai mākslas darbs tiesiskā izpratnē varētu tikt uzskatīts par tādu, kas rada draudus bērna garīgajai attīstībai, ir jāpierāda, ka tas ir pretrunā ar sabiedrībā atzītiem pieklājības un morāles standartiem. Šis pierādīšanas uzdevums varētu būt ārkārtīgi sarežģīts, ņemot vērā dažādu paaudžu un visas sabiedrības kopumā laika gaitā mainīgās gaidas un izpratni par to, kas ir pieņemami un kas nav pieņemami.

Tiesībsargs uzskata, ka bērniem jābūt pilnīgi sagatavotiem patstāvīgai dzīvei sabiedrībā un jābūt audzinātiem, jo īpaši, miera, cieņas, iecietības, brīvības, vienlīdzības un solidaritātes garā. Primāri tas ir bērnu vecāku uzdevums. Māksla ir sabiedrības ikdienas dzīvē klātesoša, taču spēja kādā mākslas darbā saskatīt un novērtēt mākslu ne katram piemīt. Tiesībsarga ieskatā, tas, ka kādai personu grupai kāds mākslas darbs nepatīk, ir pieņemami. Ir arī personu grupas, kurām tas patīk vai kuras ir gluži vienaldzīgas pret to. Taču, vienas vai otras personu grupas ieskatiem par mākslas darbu nevajadzētu veicināt tā cenzūru, kas atbilstoši Satversmē noteiktajam ir aizliegta.

No pilsoniskās līdzdalības aspekta, tiesībsarga ieskatā, pilsētvides plānošanas jautājumi ir attiecīgās pašvaldības kompetento institūciju ziņā, sniedzot atbilstošus pieļaujamības, vietas izvēles saskaņojumus šīs vides izmaiņām, uzlabojumiem, tostarp arī murāļiem uz pašvaldības īpašumā esošām ēkām, lai arī kādu sociāli urbānu funkciju tās pilsētvidē veic. Pašvaldības ziņā ir arī rīkot publiskas apspriešanas, ja tās kā obligātas noteiktas normatīvajā regulējumā. Citos gadījumos šādu apspriešanu rīkošana ir tikai vienīgi pēc pašas pašvaldības iniciatīvas, arī gadījumos, ja to, piemēram, ierosinājuši iedzīvotāji. Latvijas normatīvajā regulējumā nav noteikts, kādam jābūt izglītības iestāžu fasāžu vizuālajam noformējumam, vai arī, kuru personu viedokļi par plāniem šiem noformējumam būtu jānoskaidro. Vēl jo vairāk, nav noteikts, ka uz katras ēkas pilsētvidē, kura veic kādu funkciju, fasādes būtu jāattēlo vizuāli elementi, kas nepārprotami norāda, kāda tieši iestāde šeit atrodas – izglītības, medicīnas, policijas vai kāda cita.

Nepārprotami gala lēmums šajā jautājumā jāpieņem Rīgas domei, vērtējot arī līdzdalības portālā ManaBalss parakstījušos personu viedokli, kas arī atbilstu labas pārvaldības principam.