Mani aizskar karogs, ko jūs atļaujaties apgānīt performancēs un savās parazītu ballītēs kā dreskodu, kas slēpj prastu garīgo prostitūciju. Mani aizskar jūsu smaka sabiedriskajā transportā un darbanespējīgo veceņu lētās smaržas. Mani aizskar autobusu perdeļošana manas dzimtās pilsētas centrā. Mani aizskar sliežu žvakstoņa un lapu pūtēji. Nekā svēta. Visi krusti vien resnu bandītu kaklos. Visi tikumi nabagmājās. Mani aizskar valsts. Mani aizskar valdība. Mani aizskar nakts. Mani aizskar laikapstākļi un klimata aktīvistu kreisums. Mani aizskar, ka kāds iedomājas mani nievāt par zināšanu trūkumu. Mani aizskar, ka ķengā manu vecāku un vecvecāku bērnību. Mani aizskar, ka kāds cits ir talantīgāks par mani. Mani aizskar, ka manas privilēģijas ir arī tā nelieša privilēģijas. Mani aizskar jūsu esamība. Es nevēlos. Es esmu pret pastāvošo iekārtu. Mēs neesam muļķi. Mēs esam nākotnes cilvēki.

Tā, apmēram tā, izklausās 2021. gada vidus kādas sociuma daļas iekšējā runa. Arvien biežāk arī publiskā.