Egils Zariņš, pats būdams pieredzējis televīzijas raidījumu vadītājs, aizrādīja Džilindžeram un Ievai Adamss, ka viņi bieži vien uzdod vairākus jautājumus vienā, nereti pārtrauc viesi atbildes vidū, tādējādi radot "neapēsta ēdiena" sajūtu.

"Tevī runā vecais teļevizionščiks," atbildēja režisors, paskaidrodams, ka raidījums "Sarunas par jūtīgām tēmām" nav klasiska TV formāta intervija - tā ir saruna.

"Mēs sēžam virtuvē, uzpīpējam, iedzeram, runājam viens otram pa virsu... kāpēc ne pie ieslēgtām kamerām?"

Džilindžers skaidro, ka pirms sava raidījuma daudz analizējis un pētījis citus raidījumus, īpaši Krievijas sarunu šovus, taču pamatideja atnākusi, ieslēdzot vietējo video saturu.

"Ir tāda beibe Beta Beidz. Bieži vien kaut kādu fufeli laiž, un viņa bija ar diviem draugiem – vienkārši dzēra un runāja muļķības, vienkārši tuso, ieslēdza kameru," stāsta Džilindžers, piebilstot, ka viņam uzreiz bija skaidrs formāts - nelīst televīzijas rāmjos. "Un es nesapratu, kāpēc es nevarēju to izslēgt. Un tad es sapratu, ka tur tā dzīve arī parādās."

Raidījumā abi sarunu biedri pieskaras vēl vairākām interesantām tēmām - par klasisko rīdzinieka bērnību un izlasītu mācību literatūru, par "gandrīz paipuisītis" un dumpīgumu sacerējumu izvēlē, par ģimeni un šķiršanos, par mirstošo televīziju un reitingiem, par grāmatiņām un valodu, par Sarmīti Ēlerti un "pērkama raidījuma cilvēkiem", par ordeņiem un "revolvera tipa žurnālistu", par ministrijas viedokli un "skrūvīti", par laiku, kad paliec bez darba un psihoterapeitiem.