Šodien komisijas darba kārtībā bija diskusija par to, kā dzīvē tiek piemērots Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums attiecībā uz komerciālo paziņojumu izvietošanu.

Likums nosaka, ka sabiedriskajos medijos ir aizliegts izvietot visu veidu komerciālos paziņojumus, izņemot paziņojumus par raidījuma sponsorēšanu attiecībā uz Eiropas Raidorganizāciju apvienības starptautisko pasākumu translācijām un Ministru kabineta apstiprinātajiem Latvijas sabiedrībai īpaši svarīgiem pasākumiem vai arī, ja to atļāvusi SEPLP.

Izņēmums ir arī paziņojumi par VAS "Latvijas Loto" organizēto izložu rezultātiem un izložu laimestu uzkrājumiem, kā arī attiecīgā un otra sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa pašreklāma.

Tāpat sabiedriskajos medijos iespējams izvietot paziņojumus par raidījumu finansējuma avotiem un paziņojumus par filmu un ekranizējumu finansējuma avotiem atbilstoši SEPLP vadlīnijām. Latvijas Televīzijā (LTV) un Latvijas Radio (LR) var arī izvietot reklāmas klipus, kad prasība pārraidīt reklāmas klipu ir licences līguma neatņemama sastāvdaļa, vai arī informatīvus paziņojumus par kultūras pasākumiem ar SEPLP atļauju. Tomēr šie informatīvie paziņojumi nedrīkst ietvert informāciju par biļešu cenām, iegādes vietām, veidiem un līdzīgu komerciāla rakstura informāciju.

Par šo arī bija šīs dienas diskusija, proti, sēdes dalībnieki pauda sašutumu par ārkārtīgi lielo birokratizāciju paziņojumu izvietošanā, kas neesot samērīgi. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš norādīja, ka valsts teātriem Latvijā ir problēmas izvietot reklāmu sabiedriskajā medijā, ar to domājot sabiedrības informēšanu par jaunās sezonas sākšanos vai jaunas izrādes pirmizrādi.

No šī gada sabiedriskie mediji ir pametuši reklāmas tirgu, tāpēc Kaimiņš vaicāja, cik raidlaika stundas, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir atbrīvojušās, kopš sabiedriskajos medijos nevar būt komercreklāmas. LTV valdes loceklis Ivars Priede teica, ka viņam nav šādas informācijas, savukārt LR valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne atklāja, ka šogad nācies aizstāt apmēram 600 stundas satura gadā, kas nozīmē, ka gadā komercreklāmas līdz šim radio veidoja apmēram 600 stundas.

SEPLP priekšsēdētājs Jānis Siksnis stāstīja, ka viņa vadītā padome ir izstrādājusi vadlīnijas, kuras nosaka, kā pārraidīt, pieņemt un izvietot paziņojumus no kultūras iestādēm. Viņš arī minēja, ka līdz šim padome ir iekļāvusies visos termiņos un nav saņēmusi nekādas sūdzības, piebilstot, ka šai jautājumā nesaskata problēmu no SEPLP puses. Tam "absolūti" nepiekrita Kaimiņš, sakot, ka tad nebūtu vajadzīga šī sēde.

Siksnis norādīja, ka puses par šo jautājumu ir iepriekš runājušas, kad vadlīnijas vēl nebija izstrādātas. Toreiz secināts, ka problēmas ir ar termiņiem, kādos izskata teātru iesniegtos iesniegumus. Pēc minētās sarunas SEPLP pieņēma nepieciešamās vadlīnijas un saņemtos iesniegumus izskata maksimāli ātri, tāpēc Siksnis nesaskata problēmu padomes darbībā.

Kaimiņš vaicāja jaunajam SEPLP priekšsēdētājam, kur tādā gadījumā ir problēma, un Siksnis pieļāva, ka problēma varētu būt jaunajā kārtībā, kas izveidojās, kad mediji izgāja no reklāmas tirgus. Viņaprāt, vēl ir lietas, ko jāievieš dzīvē, lai visas iesaistītās puses būtu apmierinātas.

Savukārt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekle Aurēlija Ieva Druviete teica, ka līdz šim, kad NEPLP bija atbildīgi par visu mediju nozari kopumā, padomei reizi nedēļā sabiedriskie mediji ir iesnieguši pieprasījumus, kurus tā tuvākajā sēdē izskatīja. Šis darbs esot bijis ļoti efektīvs un operatīvs.

Kaimiņš norādīja, ka SEPLP darbību sāka augusta sākumā, un līdz tam sabiedriskie mediji jau astoņus mēnešus bija pametuši reklāmas tirgu. Viņš pauda bažas par to, kāpēc tieši tagad teātru iesniegtie paziņojumi "tiek vilkti garumā", uz ko Druviete atbildēja, ka jāņem vērā tas, ka gada sākumā faktiski nekādi pasākumi nenotika, tāpēc kultūras iestādēm nebija nepieciešams izvietot paziņojumus.

Diskusijā iesaistījās arī Valmieras teātra direktore (VTD) Evita Ašeradena, stāstot, ka LTV ir lielākas problēmas nekā LR. Viņa arī atzīmēja, ka paziņojumu izvietošana ir ļoti tehnisks un birokrātisks jautājums, norādot, ka iesniegumā neaizpildot pareizās ailes, mūzikas nama "Daile" pasūtītais paziņojums rezultātā tika publicēts divas nedēļas pēc izrādes pirmizrādes. "Mums visiem interesē, lai līdz iedzīvotājiem nonāktu labs saturs, tāpēc rodas jautājums, kāpēc tas nevar notikt bez birokrātiskiem uzslāņojumiem," bažas pauda Ašeradena.

Tāpat viņa atsaucās uz kādu Dailes teātra kolēģa pausto, kurš informējis par nedrošības sajūtu, vai cerētais paziņojums ēterā nonāks laikā jeb nē. Ašeradena uzsvēra, ka informatīvo paziņojumu gadījumā svarīgākais ir operativitāte nevis divu mēnešu gaidīšanas laiks, ņemot vērā, ka pēc normatīvo aktu prasībām, teātriem iesniegumi par paziņojumu izvietošanu jāiesūta divus mēnešus pirms. Ašeradena teica, ka bieži vien nav iespēja gaidīt vai ko paredzēt, sevišķi šobrīd Covid-19 apstākļos, kad ierobežojumi aizvien mainās.

Arī Latvijas Nacionālā teātra (LNT) valdes loceklis Jānis Vimba stāstīja, ka viņu pirmā pieredze paziņojuma izvietošanā "nebija īsti korekta". Viņš norādīja, ka visi daudz ko nesaprata, kā rezultātā septembra sākumā teātrim nācās atcelt pasūtīto reklāmu "Mirdzi ar Nacionālo", jo to neesot varējuši palaist, sakot, ka reklāmā ir komercsaturs.

Vimba teica, ka teātrim sākotnēji pārmeta, ka paziņojumā nav izrāžu nosaukumu, bet kad to izlaboja, tad tika pārmests, ka to ir par daudz. "Tā bija pirmā pieredze un nebija skaidrs. Bija kā klusie telefoni, kas iet uz priekšu," par situāciju izteicās teātra valdes loceklis, piebilstot, ka arī LTV juristi esot atzinuši, ka LNT iecerētajā reklāmā nav saskatāms komercaturs.

LTV valdes loceklis skaidroja, ka ir diva veida paziņojumi - vieni, kas ir bezmaksas, kuri ir sociāli nozīmīgi, un otri ir paziņojumi sabiedrībai "ar darījumiem". Proti, tie ir paziņojumi zem kuriem klasificējas valsts teātru reklāmas.

Priede stāstīja, ka ja valsts teātriem sabiedriskajos medijos vienkārši atļautu reklamēties - process būtu raitāks. Tomēr tā, kā pastāv likumā noteiktā prasība SEPLP to izvērtēt, LTV reizi nedēļā savāc saņemtos iesniegumus un tos nosūta padomei.

To dzirdot Kaimiņš teica, ka "ir 99 iemesli, lai nedarītu un viens - lai darītu". Viņš arī sēdē minēja, ka teātriem vieglāk ir ielikt reklāmu komerciālajā medijā nekā sabiedriskajā medijā.

SEPLP locekle Sanita Upleja-Jegermane stāstīja, ka sākotnēji problēma pastāvējusi tajā, ka augustā SEPLP bija "trīs ievēlēti cilvēki bez jebkā Doma laukumā". LR padomi nodrošināja ar darba vietu, tomēr viņiem neesot bijis resursu. Starp SEPLP un NEPLP bija sadarbības līgums, kas nozīmēja, ka ienākot šāda veida paziņojumam, SEPLP to sūtīja NEPLP, kur viņu juriste to izskatīja.

Upleja-Jegermane teica, ka šādus iesniegumus bez jurista nevar saskaņot, piebilstot, ka tas bija iemesls, kāpēc šis saskaņošanas process tā kavējās.

Savukārt komentējot LNT nesaskaņoto reklāmu "Mirdzi ar Nacionālo", SEPLP locekle atklāja, ka padomes ieskatā, tā bija teātra reklāma, jo klipā nebijis neviens izrādes nosaukums. Tāpat viņa norādīja, ka vēlāk šī reklāma bija sastopama komercmedijos.

Vimba vaicāja, vai tas, ka teātris paziņo, ka atsāk sezonu pēc pandēmijas ir reklāma, uz ko Upleja-Jegermane atbildēja, ka gadījumā, ja sabiedrība ierauga šo pašu reklāmu "TV3" un sabiedriskajos medijos, viņi jautās - kāpēc pēc iziešanas no reklāmas tirgus tajos aizvien ir reklāmas?

Savs viedoklis bija arī Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) valdes priekšsēdētājam Ojāram Rubenim, kurš uzsvēra, ka radītais birokrātiskais mehānisms ir nepareizs. Viņaprāt, to jāpārskata un jānosaka, ka SEPLP nav jāizskata katrs šāds paziņojuma pieteikums. Esot vajadzīga elementāra tabula, kurai iziet cauri un saprast, vai paziņojums atbilst likumam jeb nē.

Arī SEPLP valdes loceklis Jānis Eglītis pauda, ka padome atbalsta Rubeņa teikto par likuma labojumiem, izņemot no likuma prasību, ka SEPLP izsniedz atļauju par katru kultūras informatīvo paziņojumu., kas rada lielu slogu. Uz šo problēmu NEPLP esot norādījusi vēl maijā sarunās ar kultūras nozari un Kultūras ministriju (KM).

Pret to iebilda Kaimiņš, sakot, ka, viņaprāt, iecere atvērt SEPLP likumu ir ar apslēptu mērķi pieskarties iepriekš plaši apspriestajam galveno redaktoru iecelšanas jautājumam. Viņaprāt, iecere veikt likuma grozījumus ir ar domu noņemt no SEPLP šo galveno redaktoru iecelšanas funkciju. Tomēr to noliedza gan LTV valdes loceklis, gan LR valdes priekšsēdētāja.

Arī KM pārstāvis Kristers Pļešakovs pauda šaubas par to, vai tas ir nepieciešams, jo, ministrijas ieskatā, problēma varētu nepastāvēt likumā. Viņš teica, ka ar LR šobrīd sadarbība ir operatīvāka nekā ar televīziju, aicinot pavērtēt, vai iekšējos procesus nav pašiem iespējams optimizēt un uzlabot.

Kaimiņš uzsvēra, ka ir pret likuma atvēršanu, kamēr nav iecelts sabiedrisko mediju ombuds un galvenie redaktori. Viņš rosināja izveidot darba grupu, kura divu nedēļu laikā varētu rast problēmai risinājumu, kas neparedzētu veikt likuma grozījumus. Šo priekšlikumu atbalstīja arī pārējie komisijas locekļi.

Attiecīgi Cilvēktiesību komisija lēma veidot darba grupu, kurai 14 dienu laikā jārod risinājums "birokrātiskajiem džungļiem". Paredzēts, ka tajā darbosies LTV, LR, SEPLP, LNT, KM, VDT, "Jaunais Rīgas teātris", LNT, Latvijas Nacionālā opera un balets, Dailes teātris, Daugavpils teātris, Liepājas teātris, LTDS un parlamenta Juridiskais birojs.

Plānots, ka nākamā sēde par šo jautājumu varētu notikt 2. vai 3.novembrī, kurā darb grupai būs jāprezentē rastie risinājumi.