Tiešsaistes lekcijas notiks divos laikos - sestdien, 23. oktobrī (jau notika), 11.00 un otrdien, 26. oktobrī, 20.00.

Māksliniece Lāsma Pujāte savā dailŗadē strādā galvenokārt ar litogrāfiju, ko apguvusi Vācijā, Minhenes Künstlerhaus litogrāfijas darbnīcā, kā arī Leipcigas 8. Litogrāfijas simpozijā. Vērtīga pieredze uzkrāta arī sadarbojoties ar litogrāfijas meistaru un mākslinieku Imantu Krepicu. 2009. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Saņēmusi starptautiskus apbalvojumus - Brederlo-von Zengbuša mākslas prēmiju 2008. gadā un trešo vietu Eiropas mākslas augstskolu litogrāfijas izstādes "Zelta kentaurs” konkursā 2009. gadā.

Kas, tavuprāt, ir grafika?

Sākotnēji grafika man likās kaut kas melnbalts, klasisks, saistījās ar ilustrācijām no vecām grāmatām. Bet pamazām iedziļinoties sapratu, ka grafika ir labs veids, kā izmantot dažādus materiālus un dažādu materiālu īpašības, lai pārvērstu ideju mākslas darbā. Tam palīdz faktūra, tekstūra, piemēram, koks, linolejs akmens, metāls. Katrs materiāls piešķir savu pievienoto vērtību idejai un darbam. Man grafika sākotnēji asociējās vairāk tieši ar zīmējumu, un tāpēc es arī esmu izvēlējusies litogrāfiju, kur šis zīmējums, arī tušas mazgājumi, parādās vairāk nekā citās grafikas tehnikās.

Pastāsti par savu pirmo pieredzi ar grafiku

Mana pati pirmā pieredze ar grafiku ir ļoti, ļoti sen. Es mācījos Jura Vaika mākslas studijā, un viņš piegāja šim darbam ļoti nopietni. Mācīja zīmēt uzstādījumus, dažādas klusās dabas un perspektīvu jau pirmajā, otrajā klasītē. Un mācīja arī, kā taisīt dažādus atspiedumus. Es pirmo reizi ieraudzīju krāsas rullīti, kas jau bija ļoti interesanti. Mēs atspiedām dažādas lapas uz papīra, un vēlāk vajadzēja turpināt kompozīciju. Man šī darbošanās ļoti patika. Varētu teikt, ka tieši Vaika studijā es pietuvojos tam ceļam, kurā viņš mani arī apzināti ievirzīja, jo viņš runāja ar maniem vecākiem, lai piektajā klasē es eju uz rozentāļu sagatavošanas kursiem. Un tā tas viss turpinājās, un tagad es esmu šeit, kur es esmu.

Kādās tehnikās tu strādā?

Es strādāju litogrāfijas tehnikā ar akmeņiem un arī linogriezumā, kas ir augstspiedes tehnika. Tās ir kā divas manas paralēlas pasaules. Linogriezumā vairāk es realizēju ilustrācijas vai lielākus darbus, kur kaut kas smalki jāgriež, bet pēdējos gados es arī kombinēju linogriezumu ar litogrāfiju. Tas vairāk ir saistīts ar litogrāfijas pieejamību, jo litogrāfija prasa lielāku piesaisti darbnīcai - lielās spiedes, smagie akmeņi. Bet litogrāfija noteikti man sirdij ir vistuvākā tehnika.

Pastāsti par litogrāfiju

Litogrāfija - tā varētu teikt ir kaut kāda burvestība, jo, kad es pirmo reizi saskāros ar litogrāfiju, es nespēju noticēt, kā tas viss top. Jau pats akmens uz kura mēs, litogrāfi, zīmējam, ir kā dzīvs organisms. Tie ir gadu desmitiem presēti gliemežvāki, un tas vien dod tādu faktūru, tekstūru un arī sajūtu, ka tu zīmē uz tiešām dzīva materiāla. Un man vispār ļoti patīk akmeņi, bet viņi ir, protams, jājūt.

Akmens un ūdens ir mana stihija jau no bērnības.

Visas vasaras es pavadīju Kaltenē, kas ir akmeņainā jūrmala, un es kā bērns nevarēju saprast, kāpēc tie akmeņi ir netīri. Es šos akmeņus mazgāju ar jūraszālēm, un kaut kā tā neviļus jau augot un strādājot litogrāfijā, es saprotu, ka man tā akmens mazgāšana iet roku rokā jau no bērnības.

Jo uz litogrāfijas akmens, ja mēs uzzīmējam ar taukainu krītiņu vai jebkādu taukainu materiālu, pēc kodināšanas procesa, lai zīmējumu varētu nodrukāt, akmens visu laiku ir jāmitrina. Jo tur, kur būs tauki, ūdens atgrūdīsies, bet krāsa pielips. Un mēs it kā visi saprotam, ka ūdens atgrūžas no taukiem, bet tad, kad to redz drukāšanas procesā, tas mani vienmēr pārsteidz un fascinē.

Un vispār litogrāfija, manuprāt, iemāca arī lielu pacietību. Ja tu atnāc strādāt, tad tev jābūt gatavam nodoties tikai šim mērķim - strādāt ar litogrāfiju. Ja tev domas ir kaut kur citur, tad tu īsti strādāt nevari, jo noteikti kaut ko sajauksi. Litogrāfijai ir ļoti elementārs, bet secīgs process, un viens no šiem secīgajiem procesiem ir neaizmirst mitrināt akmeni, jo, ja aizmirsti to samitrināt, tad viss zīmējums vienkārši paliek melns jeb, kā saka, aiziet ciet. Un tur var, protams, kaut ko darīt, bet lielākoties pie smalka zīmējuma vienkārši jāsāk viss process no sākuma. Tādēļ tā ir arī sevis disciplinēšana. Līdzīgi kā varbūt vairums ir saskāries ar pankūku cepšanu - ja tu cep pankūkas, nu tad cep pankūkas, jo citādi tās piedegs. Ir tādas, kā mēs mākslinieki, grafiķi sakām, drukājamās dienas un kad galīgi nedrukājas.

Vai akmeņiem ir aura?

Jā, akmeņiem ir aura, jo viņi ir seni. Un vēl ir tā, ka litogrāfijas akmeņi sākumā ir biezi, un, kad mākslinieks darbu ir pabeidzis, šis zīmējums tiek noslīpēts un uz tā atkal zīmē jaunu. Un tā pamazām tas akmens sarūk un kļūst arvien plānāks, līdz vairs neder drukāšanai. Bet iedomājieties, ka uz šā viena akmens ir strādājuši ļoti dažādi mākslinieki, dažādi meistari viņam ir pieskārušies un šie akmeņi ir vispār izrakti no kaut kādām zemes dzīlēm. Nu, viņiem noteikti ir aura. Ir tādi akmeņi, kas ir ļoti cimperlīgi, un tad ir tādi akmeņi, kurus es nelaižu no rokām ārā, jo uz tiem tik labi strādājas, kas ir kā paklausīgi darbarūķi. Un es domāju, tā ir arī ar citiem materiāliem. Varbūt kādam ir mīļākais zīmulis... Mēs arī paši piedēvējam šo auru vai sajūtu. Pat tā smarža, kas ir litogrāfijas darbnīcā, piešķir tādu radošu auru un vēlmi darboties.

Kas tevi iedvesmo?

Mani visvairāk iedvesmo cilvēki. Un vietas, kur cilvēki pulcējas un vienkārši kaut ko gaida. Vienalga, vai rindā pie daktera, vai pieturā gaidot autobusu, vai vienkārši virtuvē gaidot, kamēr uzvārīsies ūdens makaroniem. Kad es biju maza, man gaidot radās visādas idejas. Piemēram, kad slimoju, es sēdēju pie loga un gaidīju, kad nāks mājās mamma, un vienkārši skatījos pa logu, kā cilvēki iet uz veikalu, kā viņi plūst. Man patīk šī vērošana, un tas mani iedvesmo. Ideja rodas varbūt ne tieši saistībā ar gaidīšanu, bet vienkārši tas ir brīdis kad tu vari nedaudz pietuvoties savai sajūtai, ko gribi pateikt, jo katrai idejai ir savs vēstījums.

Kur tu ieteiktu jauniem māksliniekiem vai tiem, kas ir kādas iedvesmas meklējumos, rast idejas?

Es idejas noteikti iesaku meklēt kaut kur ārā. Tā ļoti vienkārši skan, bet mēģināt saprast, kur tu atrodies. Jo, manuprāt, lielākā problēma ir, ka mēs baidāmies paši no savām idejām. Un nebaidīties arī no iedvesmas trūkuma. Ja tev nav ideju, tad vajag iziet ārā no savas komforta zonas un veidot savu ideju skiču blokus, jo idejas nerodas tā pēkšņi.

Ļoti vērtīgs ieguvums no manām studijām Anglijā Kenterberijas mākslas koledžā ir, ka tur bija svarīgi veidot ideju blokus, kas bija pat svarīgāki par pašu mākslas darbu. Tas ir kā albums, kur līmēt tramvaja vai autobusa biļetes, koncertu biļetes, pierakstīt, kādu mūziku klausies, kādu grāmatu esi lasījis, atzīmēt dažādus citātus, fotogrāfijas. Un, vācot visus šos materiālus, tā vēlāk ir vērtīga ideju krātuve.

Ļoti svarīgi ir uzticēties sev un, zīmējot šīs mazās skicītes blociņos, šīs idejiņas, nebaidīties tās parādīt saviem draugiem vai kādam, kuram tu uzticies, jo tas ir noteikti vērtīgāks iedvesmas avots. Arī sarunāties, veidot dialogu ar draugiem ir labāk nekā meklēt idejas tikai un vienīgi internetā, kā diemžēl notiek.

Par ko tu stāstīsi savā lekcijā?

Vēlos iepazīstināt vispirms ar klasisko litogrāfiju, lai saprot, kā litogrāfija atšķiras no parasta zīmējuma, krītiņa vai tušas gleznojuma. Un tad vēlos pievērsties arī dažādām modernām vai atvasinātām litogrāfijas tehnikām, kā virtuves litogrāfija, kur izmanto šo pašu ūdens un tauku atgrūšanās pamatprincipu, bet var dažādot atkarībā no materiālu pieejamības. Ne visiem ir iespēja strādāt uz akmens, bet ir iespēja šo tehniku iepazīt, arī izmantojot sadzīvē pieejamus materiālus, kas, iespējams, ir palikuši pāri. Manuprāt, tā ir mūsdienu tendence – recyclings jeb pārstrādes princips, ka mēs nemetam ārā, bet varam to gudri izmantot arī radošā procesā. Man šķiet svarīgi aizrauties ar šo radīšanas procesu, kā sabiedrībā šobrīd pietrūkst.

***

Video izveidots projekta "Grafikas akadēmija - tiešsaistes lekciju un nodarbību digitālā platforma" ietvaros, kas ar tiešsaistes lekcijām un informatīviem video iepazīstina ar dažādām grafikas tehnikām un tajās strādājošajiem māksliniekiem. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā “KultūrELPA”. Informatīvais atbalstītājs TVNET.

Tekstu sagatavoja Elza Brauna un Ieva Nagliņa. Video un jautājumi Artūrs Hnikins.