Eds un viņa brālis Metjū dzimuši mazā pilsētiņā Hedenbridžā, Jorkšīrā. Viņu mamma Imodžena un tētis Džons ir mākslas zinātnieki. Abi satikušies, strādājot blakus muzejos.

Turpat netālu no viņiem – Jorkšīrā, Šiplejā, dzīvoja latviešu izcelsmes gleznotājs Laimonis Mieriņš, kurš savulaik bija ieguvis izglītību Londonā, Goldsmita Mākslas koledžā, un strādāja par zīmēšanas skolotāju Līdsas mākslas skolā, kas pazīstama ar saviem revolucionārajiem uzskatiem.

Dodoties pensijā, Laimonis Mieriņš izdomāja, ka pensijas uzkrājumu izmantos, lai popularizētu savus mākslinieciskos centienus, un vērsās pie Džona Šīrana, kurš piekrita kļūt par viņa aģentu. Abi iecerēja veidot izstādes gan Rīgā, gan Bredfordā.

Rīgas izstāde tika plānota Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, un Astrīda Rogule tika piekomandēta pie šī projekta. Viņa devās uz Hedenbridžu pie Džona Šīrana, veselu nedēļu dzīvoja viņa ģimenes jaukajā namiņā kopā ar mazuļiem, kas ļoti labi zināja, kas ir Laimonis Mieriņš – viņa nelielais latviešu akcents viņus uzjautrināja.

Taču Astrīdas akcents abus dēlēnus pilnībā pārsteidza, jo tad, kad viņa lika viņus gulēt un lasīja grāmatu angļu valodā ar dziesmiņām aizmigšanai, mazais Eduardiņš tā arī noprasījis: "Tante, vai tu vispār lasi angliski?"

Tieši pateicoties Džonam Šīranam, Laimonis Mieriņš arī izveidoja izstādi Rīgā – Džons šeit viesojies vairākkārt, darbojoties tās organizēšanā. Pēc tam ar milzīgiem panākumiem šī izstāde notika arī Bredfordā, un viss vainagojās tagad sen aizmirstā draudzībā.

Šī projekta finansēšanā piedalījās arī Vidzemes priekšpilsēta, kļūstot par Bredfordas sadraudzības partneri. Nezinu, vai Rīga maz to vēl atceras, ka Bredforda un Vidzemes priekšpilsēta savulaik noslēgušas līgumu.

Bet viena lieta gan ir skaidra – mēs atceramies Laimoni Mieriņu kā lielisku mākslinieku, un visa pasaule zina, kas ir Eds Šīrans, kuram es savulaik dziedāju "Aijā, žūžū, lāča bērni"... Viņš, protams, toreiz neaizmiga, bet to atceras gan!