Es esmu māksliniece un pedagoģe. Pašlaik atrodamies grafikas darbnīcā un mākslas studijā "Galerijā Centrs", un šeit jau divpadsmito gadu gandrīz ik dienu notiek mākslas nodarbības, kurās aicināti piedalīties visi, kuriem ir vēlme iepazīt grafikas mākslas burvību un tās plašās iespējas. Jaunākie dalībnieki grafikas darbnīcā ir bijuši pat divgadīgi bērni, protams, kopā ar vecākiem. Bet tādi īstie darītāji ir četru, piecu gadu vecumā, kad bērni ir ļoti atvērti visam jaunam un gatavi piedalīties, darboties ar zīmuli rokā un radīt savus mazos un lielos mākslas darbus.

Es pati arī ar to sāku nodarboties bērnībā, jo mani vecāki ir mākslinieki, un tieši ar grafiku, jo tēvs ir grafiķis Inārs Helmūts, bet mana mamma ir tēlniece Valentīna Helmūte.

Šie divi mākslas veidi manā dzīvē vienmēr ir bijuši blakus – viens, kurā top uz baltas lapas, un otrs mākslas veids, kas ir tāds diezgan pamatīgs un smags, – akmeņi, māli. Esmu vienmēr bijusi klāt abās darbnīcās – gan grafikas darbnīcā, gan pie mammas tēlniecības darbnīcā. Tad ceļš ir aizvedis uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kur tomēr izvēlējos grafiku, tādu vieglāku mākslas veidu nekā tēlniecība. Pabeidzot Mākslas akadēmiju, kad pašiem ir savi bērni, tad tā sanāca, ka grafikas darbnīca faktiski ir tapusi bērnu dēļ. Un tad jau arī pievienojās bērnu draugi un skolēni, klasesbiedri, un tā tas ir aizgājis plašumā. Tagad ir darbnīca, kur nāk ne tikai bērni, bet arī pieaugušie – interesenti, studenti. Ļoti plaša auditorija, jo šeit piedalās cilvēki bez vecuma ierobežojuma.

Kas ir grafika?

Vispār šis ir ļoti ietilpīgs vārds - grafika. Ļoti plašs jēdziens. Tas, pirmkārt, ir zīmējums. Viss sākas ar zīmējumu, un tad ir grafikas dotās tehniskās iespējas, kā šo zīmējumu var pārvērst kādā no grafikas tehnikām. Ejot laikmetiem, tehnikas ir mainījušās laikiem līdzi. Katrs gadu simts vai desmits nes klāt kādu jaunu grafikas tehniku, un līdz ar to grafikas māksla ir ārkārtīgi plaša un ietilpīga tieši to tehnisko iespēju dēļ. Viena no tādām ļoti iecienītām grafikas tehnikām, strādājot ar bērniem, ir linogriezums, jo tas ir pa spēkam arī mazam bērnam. Šeit nav nekādu ķīmisku procesu, kas būtu kaitīgi veselībai. Ir arī tādas grafikas tehnikas, kur bērnus labāk tuvumā nelaist, bet šī ir vidējam cilvēkam draudzīga nodarbe.

Zīmējums top uz materiāla, kurš vēl ir jāatspiež, un tas ir ļoti interesants un pārsteigumiem bagāts process, kā šo attēlu iegūt uz papīra. Un ne tikai papīra - tas var būt arī audums un dažādas citas virsmas, ko vien var caur presi dabūt, kas ļaujas nodrukāties.

Grafika pašos pirmsākumos ir reproducējoša māksla. Tas nozīmē, ka no vienas klišejas var iegūt vairākus vienādus attēlus. Gleznu var uzgleznot vienu un, protams, taisīt kopijas, bet grafikā ir šī burvība, ka var nodrukāt vairākus vienādus attēlus. Agrāk, senākos laikos, šī bija kā poligrāfija, bet šodien jau reproducēšanas nepieciešamība vairs nav tik aktuāla, reizēm tieši drukā tā, lai katrs darbs mazlietiņ atšķiras. Mākslinieks vairs tik ļoti necenšas nodrukāt visu tirāžu vienādi. Kāds varbūt tā dara, bet tas vairs nav mērķis.

Protams, tirāžas daudzums arī ir atkarīgs no tā, no kāda materiāla pagatavota klišeja, kas tā ir par tehniku. Ja tas ir linolejs, tad tam ir sava ierobežota izturība, cik var nodrukāt. Simtu varbūt var, bet tālāk jau saplacinās, jo spiediens, drukājot caur presi, ir diezgan liels. Preses rullis ir smags, materiāls ir mīksts un deformējas, attiecīgi arī attēls mainās.

Kāda bija jūsu pirmā pieredze ar grafiku?

Pirmā pieredze ir tā transformācija, kad darbs nokļūst uz papīra. Man liekas, ka tas bija linolejs. Droši vien tēva iedots linoleja gabaliņš. Tā bija mana senākā pieredze. Bet tādas nopietnākas grafikas lietas, protams, Mākslas akadēmijā grafikas nodaļā, kurā tad tā patiešām, pa īstam tika iepazītas visas grafikas tehnikas. Sākot ar augstspiedumu, dobspiedi, visi kodinājumi, litogrāfija un pārējās tehnikas.

Kādā tehnikā jūs strādājat?

Akadēmiju es pabeidzu ar oforta un akvatintas darbu sēriju. Akadēmijas laikā man ļoti patika darbošanās ar kodinājumiem. Tad vēl es daudzus darbus veidoju šajā tehnikā, bet nu tur diezgan melnas rokas paliek... Lai labu novilkumu nodrukātu, ir ar pliku roku jāstrādā, un tad tā kļūst ļoti, ļoti melna, jo pārsvarā ofortu un akvatintu drukā ar melno krāsu. Tas ir izdzīvots. Bija skaisti darbi, kurus esmu sastapusi interesantās vietās pie sienas karājoties, ka man pat bija pārsteigums. Kā izrādās, šie darbi, kas bija drukāti akadēmijas laikā un pēc tam, ir aizgājuši savus ceļus.

Kad sāku darboties grafikas darbnīcā ar bērniem, tad atklājās linoleja un krāsu burvība, kuras mēs tagad varam ļoti plaši lietot, jo akadēmijas laikā krāsu pieejamība bija ļoti ierobežota. Un vispār cilvēkiem grafika asociējas, ka tā ir melnbalta māksla. Šodien tā tas pilnīgi noteikti nav. Grafikas māksla, pateicoties krāsu pieejamībai, ir kļuvusi ļoti krāsaina un, pat varētu teikt, gleznieciska. Ar krāsu palīdzību var panākt ļoti interesantas un smalkas nianses, tad arī bērniem ir patikšana tajos krāsu priekos piedalīties. Un ja vēl šo krāsu drukā, tad tas arī ir pavisam kaut kas cits. Un tas ir tas priecīgais, kas šajā lietā piesaista gan bērnus, gan pieaugušos.

Ar linoleju ir tāda viena ļoti interesanta metode – redukcija, kura sniedz tiešām pārsteigumiem pilnu procesu. Var tā ļoti izdomāt varbūt, kā tās krāsas likt vienu uz otras, un var arī ļauties improvizācijai. Sākt ar gaišāko un tad līdz tumšākajai krāsai. Te grāmatā ir viens darbiņš, kur autors drukājis 47 kārtas. Nu, tas varētu būt diezgan ilgi, jo, tā kā krāsa ir uz eļļas bāzes, parasti katra nākamā kārta žūst diezgan lēni. Pirmā kārta nožūst ātri un tad jau nākamā arvien lēnāk, lēnāk, tā ka tas tāds darbs ilgam laikam.

Kādiem cilvēkiem vairāk patiktu grafikas tehnikas?

Varētu teikt tā, ka grafika interesē tos, kuriem patīk zīmēt. Cilvēkiem hobiju ir ļoti daudz – ir, kam patīk dziedāt vai dejot, un ir cilvēki, kuri mīl savā nodabā darboties, zīmēt.

Ja cilvēks mīl zīmēt kaut ko uz papīra, tad viņam vienmēr būs interesanti atklāt, kā var zīmējumu pārvērst kādā no grafikas tehnikām, un tas ir tāds vesels, liels piedzīvojums.

Kā notiek drukas process?

Vispirms top zīmējums, kas ir jāpārnes uz klišejas. Klišeja, tas ir starptautisks vārds, kurš apzīmē iespiedformu. Grafika vienmēr pārsteidz ar to, ka ir spoguļattēls. Bijuši gadījumi darbnīcā, kad aizmirstas pabrīdināt, un it kā jau liekas, ja tā kompozīcija būs tā un pēc tam apgriezīsies otrādi, tad nekas. Vienreiz viens vīrietis bija ļoti satriekts par to, ka ir otrādi, bet netika brīdināts. Kādreiz bērniem tas it kā nav svarīgi, bet citreiz ir ļoti svarīgi, lai attēls pēc tam ir tāds pats kā uzzīmēts. Ir dažādi interesanti paņēmieni, kā attēlu dabūt spogulī uz klišejas, lai to varētu izgriezt ar nazi vai kādu citu speciālu grebšanas instrumentu. Tas ir treniņš rokām - ja gribas ļoti precīzas, taisnas līnijas, jābūt stiprai rokai. Tad tālāk, kad ir izgriezts, ir jādodas pie krāsu galda, jājauc toņi un jāsāk drukāt. Tad arī notiek tie lielākie brīnumi, jo vienmēr, lai cik tu vari paredzēt, kāds tas zīmējums ir, un jau saprast, kas tur galā sanāks, tomēr ir pārsteiguma moments. Grafikā ir šis brīnišķīgais brīdis, kad tu cel augšā to papīru, un tad ir kādas nu kuram tās emocijas. Pārsvarā prieks. Tādas bēdīgas sejas neesam redzējuši.

Par ko stāstīsiet lekcijā?

Iecerētā lekcijas tēma ir augstspieduma tehnikas. Grafikā ir divas tādas lielas jomas – augstspiedums un dobspiedums. Es pastāstīšu vairāk par linogriezumu, kokgrebumu, kokgriezumu un citām augstspieduma tehnikām.

Ar šo lekciju labprāt ieinteresētu un pamudinātu praktiski pašam pamēģināt kaut vai uzjaukt krāsas, izbaudīt šo procesu – radīt. Iespējas, ko uzlikt uz papīra, ir ļoti daudzas un dažādas. Jāpaskatās, kas pašam patīk, un tad arī rodas iedvesma. Tās var būt kompozīcijas, vienkārši faktūras, ko meklēt dabā. Var būt tikai krāsas dažādos slāņos nodrukātas. Domāju, būs interesanti uzzināt, kā zīmējums var pārtapt par estampu, novilkumu, kā var tehniski šo zīmējumu iegūt uz papīra pavisam ar citiem līdzekļiem, ne tikai ar zīmuli.

Noteikti būs vērtīgi mākslas pedagogiem, kuri pēc tam savas iegūtās zināšanas varēs likt lietā mākslas stundās. Jaunāka vecuma bērniem nodarbes grafikā ir lieliskas smalkās motorikas attīstībai. Varētu interesēt arī studentiem. Un cilvēkiem, kurus vispār interesē mākslas pasaule un tieši grafika.

Lai arī cik daudz gadu mēs esam neatlaidīgi stāstījuši un rādījuši vismaz reizi dienā, kā parakstīt grafikas darbu un kā tas saucas, vienalga cilvēks ienāk darbnīcā, kāds garāmgājējs, un saka: “Cik jums skaistas gleznas!” Bet šīs nav gleznas, šie ir atspiedumi, novilkumi, estampi. Un tas ir pavisam kaut kas cits. Tā nav glezna, kas šeit top, tās ir grafikas.

Cik bieži jūs pati veidojat mākslas darbus?

Kad ir kāds īpašs iedvesmas brīdis, protams, vai kāda skaista ainava redzēta, kāda pilsētas daļa, kura iepatīkas, vai vienkārši noskaņojums, kuru gribās uzlikt uz papīra. Tā kā bērni ir ļoti ražīgi, tad priekš sevis brīžiem ļoti maz laika paliek. Bērnu radošā spēja ir atkarīga no vecuma. Jo mazāks cilvēciņš, jo viņam vairāk ideju, ko uzlikt uz papīra. Kad viņš aug arvien lielāks, tad paliek arvien mazāk zīmējumu. Tas pats jaukākais vecums ir no četriem, pieciem, līdz kādiem deviņiem gadiem. Tad jau sākas tā rūpe: “Ai, es nepareizi uzzīmēju!” Nu nevar nepareizi uzzīmēt. Zīmēt var visu. Kā uzzīmē, tā ir pareizi. Pieaugušajam ir citas prasības, bet kas var pateikt, kas ir pareizi. Es šajā lietā vienmēr saku, ka papīrs pacieš visu un jāzīmē, ko gribas zīmēt un kā gribas, jo neko sliktu nevar nevienam nodarīt, uzzīmējot uz papīra to, ko gribas uzzīmēt.

Kā var pateikt, kad darbs ir gatavs?

Dažreiz ir tā, ka kolēģi saka “vairāk neaiztiec!”, varbūt pat atņem kādu novilkumu. Kaut kā jāsaprot, kad apstāties. Jo ir kādreiz brīži, kad mākslinieki savu darbu diemžēl sabojā. Gribas vēl labāk, bet izrādās, ka nu jau viss ir par daudz. Grūti pateikt, kad ir tas brīdis, kad jāapstājas. Ir mākslinieki, kuri savu skici, ieceri ļoti skrupulozi uzzīmē tā, kā viņam jāizskatās galā, kad būs nodrukāts estamps, novilkums. Bet ir mākslinieki, kuri tā viegli uzskicē kaut ko. Es laikam piederu pie tiem, kas tā drusciņ uzskicē un tad procesā rada.

---

Video izveidots projekta "Grafikas akadēmija - tiešsaistes lekciju un nodarbību digitālā platforma" ietvaros, kas ar tiešsaistes lekcijām un informatīviem video iepazīstina ar dažādām grafikas tehnikām un tajās strādājošajiem māksliniekiem. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā “KultūrELPA”. Informatīvais atbalstītājs TVNET.

Tekstu sagatavoja Elza Brauna un Ieva Nagliņa. Video un jautājumi Artūrs Hnikins.