:format(webp)/nginx/o/2021/10/18/14148061t1h6bf9.jpg)
Viens no slavenākajiem dāņu rakstniekiem Hanss Kristians Andersens visā pasaulē ir zināms kā bērnu pasaku autors, kura stāsti ilustrē spilgtus un dažbrīd šausminošus viņa fantāzijas augļus. Vairāki Andersena darbi ir autobiogrāfiski, bet pats rakstnieks visu mūžu ir plosījis sevi ar tumšām kaislībām, nepiepildītām mīlestībām un slēptām seksuālām dziņām. Daudzi viņa laikabiedri Andersenu uzskatīja par izvirtuli, taču patiesībā rakstnieks visu mūžu ir sirdzis ar neizdziedināmu vientulības “slimību”, tā arī neizbaudījis ģimenes dzīvi.
Vēsturnieki lēš, ka Andersens nomira nevainīgs, jo uz sievietēm raudzījās kā uz ideālām būtnēm, kurām nav saiknes ar laicīgo dzīvi, taču liela daļa viņa pasaku ir sava veida veltījums neatbildētām jūtām pret sievietēm un vīriešiem.
Uz to norāda arī rakstnieka dzīves beigās rakstītās vēstules un dienasgrāmata, kurā viņš rūpīgi dokumentējis katru savas dzīves soli. Tā, piemēram, “Sniega karalienē” Gerda ar savu mīlestību izglābj Kaju, kura sirdi aukstā ledū pārvērtusi karaliene, netieši norādot uz neatbildētām Andersena jūtām pret zviedru operdziedātāju Dženiju Lindi. Tiesa, abi kļuva par labiem draugiem uz mūžu.
Savukārt “Sniegavīrā” Andersens iestrādājis personisko pieredzi ar dāņu baletdejotāju Haraldu Šarfu. Andersens dienasgrāmatā atklāj, ka abiem ir bijis mīlas romāns vairāku gadu garumā, taču Šarfs beigās apprecējies, par spīti Andersena vairākkārtējiem uzmanības apliecinājumiem.
1862. gada 2. janvārī Andersens raksta, kā Šarfs “apķēries ap kaklu un sācis skūpstīties”. Andersena romantisko interešu vidū bija arī viņa tuvs draugs, rakstnieks Edvards Kolins, īsu brīdi Andersenam bija attiecības ar vācu grāfu Čārlzu Aleksandru. Andersens bija biežs viesis Parīzes bordeļos, kuros ar sievietēm tikās vienīgi, lai sarunātos un vēlāk, jau vienatnē, pašapmierinātos.