Jadviga Žilvinska dzimusi poļu ģimenē 1918. gada 14. janvārī Tallinā. Drīz ar ģimeni pārcēlusies uz Latviju, vēju pilsētu Liepāju, kur aizsākusies un nostiprinājusies viņas lielā interese par mākslu. Tur arī pagājusi jaunās gleznotājas bērnība. Liepājā uzsāktas pirmās skolas gaitas, pēc tam - mācības Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, kur prasmes un atziņas gūtas pie pedagogiem Jāņa Sudmaļa, Hermaņa Aplociņa un Maksimiljāna Mitrevica. 

1938. gadā Žilvinska, būdama 20 gadus veca, uzņemta Latvijas Mākslas akadēmijā. Nozīmīgas bijušas studijas pie tādiem meistariem kā Kārlis Ubāns, Voldemārs Tone un Jānis Liepiņš. Profesora Ludolfa Liberta vadībā 1943. gadā, jau kara laikā, beidza Mākslas akadēmijas figurālo meistardarbnīcu.

Savas poļu saknes Jadviga kopa visu savu mūžu, Žilvinskai bija plaši kontakti Polijā un viņa pati ļoti labi runāja poļu mēlē.

Pirmajās izstādēs sāk piedalīties jau padomju Latvijā, 1948. gadā. Māksliniece strādā ļoti rūpīgi un viņas darbi ir ļoti darbietilpīgi, tas redzams kritiķiem jau agrīnajos darbos.

Pēc studijām viņa strādājusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā par zīmēšanas un gleznošanas pasniedzēju un Rīgā, kombinātā "Māksla" par portretisti. No 1966. gada strādāja tikai radošu darbu.

Portrets ir Žilvinskas iemīļotais žanrs - savam izvēlētajam modelim viņa allaž izvirzījusi augstas prasības. Viņas gleznotajos portretos atklājas gan dabā redzētais, gan modeļa dvēselē nolasītais un nojaustais. Viņa nemēģina modeli izskaistināt, bet gan saskatīt viņā Dieva iekvēlināto dzirksti. Būdama reliģioza, būtiska loma viņa daiļradē ir arī sakrālās tēmas ar Renesanses laikmeta ietekmi. 

Darbi izpildīti dažādās tehnikās – tempera, eļļas, pasteļa (pasteļglezniecībai viņa pievērsās tikai septiņdesmitajos gados) un akvareļa. Kopumā māksliniecei bija četras iemīļotas pamattēmas - ainavas - vecpilsētu skati (vai tā būtu Vecrīga, Toruņa (Polija), vai arī Palanga), portreti, ziedi un sakrālā glezniecība. Ziedos viņa meklē raksturīgo, cilvēkos – labo, skaisto. Viņas darbiem piemīt liriskums un iekšēja harmonija. Portretos var pamanīt ne tikai ārējo cilvēka veidolu, bet māksliniece ļauj ielūkoties pašā cilvēka būtībā – domājams, ka arī paši modeļi bieži vien caur mākslinieces redzējumu ieraudzīja sevī kaut ko jaunu un gaišu.

Piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā Latvijas PSRS republikas portretu izstādēs parādījās gleznotājas portretu skiču sērija (1956), "Strādnieks" (1961) un citi darbi, kuriem piemita stingri reālistisks, demokrātisks raksturs. Septiņdesmitajos gados viņas darbos parādās jau citas nianses - rūpīgāk noslīpēta gleznas virsmas apdare un zināma tieksme uz romantizētu vispārinājumu.

1966. gadā viņa kļuva par Mākslinieku savienības biedri, bet pirmās personālizstādes notika 1972. gadā Rīgā, Jelgavā, Siguldā.

70. gados gados, kad Rīgu cītīgi apmeklēja japāņu mākslas tirgotāji, daudzi no mākslinieces labākajiem darbiem aizceļoja uz Japānu. Vēl ilgi visos slavenajos japāņu katalogos, kas padomju gados atceļoja ari uz Rīgu, varēja atrast gleznotajās darbu reprodukcijas. Drīz Vecrīgā, Vāgnera ielā viņa iekārtojusi arī nelielu darbnīcu. "Neliela telpa ir plauktu un gleznu pilna, tikai pa molbertu pāris brīvu kvadrātmetru. Pie sienām – krāšņi ziedu gleznojumi eļļā un pastelī, pa ainavai, dažs portrets, iesākta glezna, kur to Kristus tēls," vēsta apraksts kādā avīzē. 

"Šajos darbos ir mana dvēsele," reiz sacījusi Živlinska par savām ainavām. Īpaši var izcelt viņas Krimas ceļojuma ciklu. 

"Žilvinskas ainavās tāpat ir kaut kas no ideāla meklējumiem, taču dažkārt arī nevajadzīga idealizācija un sadomātība," reiz par viņas izstādi laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1979. gadā rakstīja gleznotājs un kritiķis Andrejs Ģērmanis. "Krāsziedā bagātas un romantiski noskaņotas ir vairākas ainavas no Krimas cikla, konstruktīvi organizēti ir Polijas pilsētiņu skati, pavasarīgs siltums dveš no pastelī gleznotajiem bērziem. Māksliniece daudz glezno arī ziedus. Tajos ir zināms stingums, stilizācija, bet arī nenoliedzama patstāvība, un, jo ilgāk tajos raugies, jo vairāk izjūti autores pacietīgo, prasīgo raksturu, viņas attiecības ar dabas un ziedu pasauli."

Žilvinska devās mūžībā 2010. gadā.