Stāsts par Birutas Delles (1944) mākslu, personību un dzīvi - filma "Delle", kas savu pirmizrādi piedzīvoja gada sākumā nacionālās kino balvas "Lielas Kristaps" laikā, šobrīd skatāma "LMT Viedtelevīzijā". Filma arī saņēma "Lielo Kristapu" nominācijā "Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma".

Balvas žūrija, piešķirot tai labākās pilnmetrāžas dokumentālās filmas balvu, filmu raksturojusi šādi: "Smalks portretējums un kopumā emocionāli spēcīga filma, kas pēta mīlestības, ilgošanās un zaudējuma tēmas. Filmas centrā ir viena vienīga galvenā varone, kura ir veltījusi savu dzīvi mākslai un sniegusi kino veidotājiem vēl nebijušu pieeju saviem darbiem un savam traģiskajam dzīvesstāstam. Rūpīgi strukturēto naratīvu papildina starptautiski ļoti augstā līmenī veidota montāža un operatora darbs; režisors ir arī apveltīts ar īpašu talantu darbā ar savas filmas personāžiem."

Starp citu, šī nav pirmā filma par gleznotāju. Par Delli filmu jau veidojusi Daila Rotbaha, taču tā tika uzņemta pirms 35 gadiem. Jaunajā filmā iestrādāti vairāki fragmenti no šīs filmas. 

Filma par Delli, kas ir no tā dēvētās "nenocenzēto" paaudzes Latvijas mākslā, patiesībā ir godīgs stāsts par vientulību un neiederēšanos, par milzu talantu, kas dramatiskā veidā apēd visu pārējo likteņa sistās sievietes dzīvē. Rutas zaudējumi ir neiedomājami – mīļotā vīrieša un dēla garīgā slimība, otrā vīra – čekas aģenta nodevība, dēla izdarītā slepkavība, dēla tēva pašnāvība. Taču viņa spītīgi un neatlaidīgi turpina gleznot.

No TVNET arhīva: Intervija ar gleznotāju Birutu Delli.

Sākotnēji filmu bija plānots uzņemt gada laikā, bet pandēmijas dēļ filmēšana ievilkās uz gandrīz diviem gadiem, kas ļāva izveidot ciešāku saikni ar mākslinieci. 

Režisors Andrejs Verhoustinskis atzīst: "Tas daudz palīdzēja filmai, jo attiecīgi viņa mani iepazina vēl tuvāk, pierada vēl vairāk. Un tās otra gada filmēšanas jau bija stipri atklātākas. Viņa arī izstāstīja šo savu ļoti skarbo dzīvesstāstu, bet galvenais tomēr filmā ir viņas personība, viņas māksla, kas, protams, ir saistīta ar traģēdijām viņas dzīvē." 

Jāpiebilst, ka scenāriju filmai palīdzēja radīt Henrieta Verhoustinska.

No Klik arhīva: Intervija ar dokumentālistiem Henrietu un Andreju Verhoustinskiem

"Spēlējām šahu, klausījāmies Mocartu un es mālēju," tā savus jaunības gadus un kopdzīvi ar Herbertu Delli filmā raksturo gleznotāja.

"Huberts, Roberts, molberts - septiņi laimīgi gadi,"

filmā saka Ruta. 

Lentē redzamas arī vēsturiskas fotogrāfijas, kur jaunā Delle (meitas uzvārdā Priekule) mācās pie mākslas skolotāja Anša Stundas. Tomēr dzīves traģēdija, kas saistās ar Delles dēlu Robertu un abiem vīriem, ik pa laikam nonāk filmas fokusā. 

Lai arī Delle vairākkārt šo stāstu ir pavēstījusi, arī savā grāmatā "Mans ceļš", tajā vēl aizvien ir daudz neskaidrību un mīklu. Zināms, ka Huberts Delle cieta no šizofrēnijas. "Es pat nezināju, ka ir tāda slimība," filmā atzīst Delle. Vēlāk Delle apprecējās ar Pēteri Kamparu, kas bija saistīts ar VDK (Valsts drošības komiteju), viņa uzdevums bija sekot Delles gaitām, viņas iespējamai pretvalstiskai darbībai. 1993. gadā šizofrēnijas lēkmē Birutas dēls Roberts nogalināja Pēteri Kamparu - "nocirta galvu", bet slimības dēļ netika sodīts. Pirmais vīrs Huberts vēlāk pakārās... 

Filmā padziļināti ir mēģināts pieskarties arī pašai Delles glezniecībai, darbu tapšanas procesam, mūžīgajām šaubām par galarezultātu.

"Kaut kāds mēsls..." savulaik rādot TVNET savus vēl nepabeigtos eļļas krāsu darbus, rudens un ziemas ainavas, inteliģenti, vienlaikus ar smalku ironiju kritiska pret savu veikumu bija Delle. "Man ir stipri ciniska attieksme pret savām bildēm," viņa saka. "Tverot dabu, arī zemapziņa darbojas. Kas tur ir domāts? Nekas tur nav domāts. Tā vienkārši ir uzzīmējies. Mākslas zinātnieki vienmēr visādas stulbības izdomā. Bet, jā, pa šo ceļu es beigās arī aizgāju uz mājām."

Aplūko Birutas Delles izstādi galerijā "Daugava".

Filmā krietnas desmit minūtes veltītas arī Delles pedagoģes darbam, viņas izveidotajai gleznošanas studijai "Zemūdene". Tā darbojās 80. gadu beigās Torņakalnā pie Arkādijas parka. Lentē vairāki no viņas audzēkņiem jeb domubiedriem kā Dellei labpatīk teikt, sniedz nelielas intervijas, dalās atmiņās. Māksliniecei nepatīk savus audzēkņus dēvēt par skolēniem, jo viņa uzskata, ka nav nošķirams, kurā brīdī kurš no kura mācās un kuru iedvesmo darbam.

"Vientulība - tā ir ļoti nelaba lieta," filmas izskaņā secina Delle, vienlaikus atzīstot, ka klusums ir tas, ko viņa vienmēr ir vēlējusies. Lai mālētu... 

Foto: Ciemos pie gleznotājas Birutas Delles.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".