No TVNET arhīva: Intervija ar gleznotāju Birutu Delli.
Sākotnēji filmu bija plānots uzņemt gada laikā, bet pandēmijas dēļ filmēšana ievilkās uz gandrīz diviem gadiem, kas ļāva izveidot ciešāku saikni ar mākslinieci.
Režisors Andrejs Verhoustinskis atzīst: "Tas daudz palīdzēja filmai, jo attiecīgi viņa mani iepazina vēl tuvāk, pierada vēl vairāk. Un tās otra gada filmēšanas jau bija stipri atklātākas. Viņa arī izstāstīja šo savu ļoti skarbo dzīvesstāstu, bet galvenais tomēr filmā ir viņas personība, viņas māksla, kas, protams, ir saistīta ar traģēdijām viņas dzīvē."
Jāpiebilst, ka scenāriju filmai palīdzēja radīt Henrieta Verhoustinska.
No Klik arhīva: Intervija ar dokumentālistiem Henrietu un Andreju Verhoustinskiem
"Spēlējām šahu, klausījāmies Mocartu un es mālēju," tā savus jaunības gadus un kopdzīvi ar Herbertu Delli filmā raksturo gleznotāja.
"Huberts, Roberts, molberts - septiņi laimīgi gadi,"
Lentē redzamas arī vēsturiskas fotogrāfijas, kur jaunā Delle (meitas uzvārdā Priekule) mācās pie mākslas skolotāja Anša Stundas. Tomēr dzīves traģēdija, kas saistās ar Delles dēlu Robertu un abiem vīriem, ik pa laikam nonāk filmas fokusā.
Lai arī Delle vairākkārt šo stāstu ir pavēstījusi, arī savā grāmatā "Mans ceļš", tajā vēl aizvien ir daudz neskaidrību un mīklu. Zināms, ka Huberts Delle cieta no šizofrēnijas. "Es pat nezināju, ka ir tāda slimība," filmā atzīst Delle. Vēlāk Delle apprecējās ar Pēteri Kamparu, kas bija saistīts ar VDK (Valsts drošības komiteju), viņa uzdevums bija sekot Delles gaitām, viņas iespējamai pretvalstiskai darbībai. 1993. gadā šizofrēnijas lēkmē Birutas dēls Roberts nogalināja Pēteri Kamparu - "nocirta galvu", bet slimības dēļ netika sodīts. Pirmais vīrs Huberts vēlāk pakārās...