2016. gadā uz ekrāniem iznāca Kvedaraviča dokumentālā filma "Mariupole", bet jaunās filmas uzņemšanu aprāva režisora nāve. Šo darbu pabeigusi viņa līgava Hanna Bilobrova.

"Mariupole 2" ir kara plosītās pilsētas ikdienas acumirkļu mozaīka, kuru Kannu kinofestivāla skatē ievadīs autora vārdi, kas izskaidro, kādas jūtas un domas viņu pamudinājušas atgriezties agresora postītajā pilsētā.

"Vai zināt, kas Mariupolē bija pārsteidzošākais? Neviens nebaidījās no nāves, lai gan tā jau bija klāt. Nāve jau bija līdzās, un neviens negribēja mirt bez jēgas. Cilvēki palīdzēja viens otram, pat riskējot ar dzīvību. Gāja ārā smēķēt un runāties arī tad, kad krita bumbas. Nauda vairs nepastāvēja, dzīve bija kļuvusi pārāk īsa, lai to atcerētos," teikts filmas pieteikumā. "Visiem pietika ar to, kas ir, cilvēku robežas kļuva plašākas. Nebija ne pagātnes, ne nākotnes, nekādas tiesāšanas, nekādas daudznozīmības. Tā bija paradīze ellē. Trauslie drebošie tauriņa spārni sakļāvās aizvien ciešāk. Nāves smarža savā tiešākajā veidā. Tie bija dzīves sirdspuksti."

Mants Kvedaravičs dzimis 1976. gadā Biržos, Viļņas universitātes Vēstures fakultātē ieguvis arheologa specialitāti, Oksfordas universitātē - maģistra grādu sociālajā un kultūras antropoloģijā un Kembridžas universitātē - doktora grādu sociālantropoloģijā.

2011. gadā tapusī Kvedaraviča debijas filma "Barzah", kas vēsta par Čečeniju, kļuvusi par vienu no godalgotākajām lietuviešu dokumentālajām filmām.

2016. gadā Kvedaravičs pabeidza filmu eseju "Mariupole", bet 2019. gadā uz ekrāniem iznāca viņa spēlfilma "Partenons".

Marta beigās okupanti Mariupolē viņu saņēma gūstā un nošāva, bet viņa līķi izmeta uz ielas. Viņa līgavai, riskējot ar pašas dzīvību, izdevās paveikt gandrīz neiespējamo - apšaudītajā Mariupolē viņu atrast un pārvest uz dzimto Lietuvu.

Foto: Mariupole kara laikā.