Problēma slēpjas objektu pazīšanā. Mazāk mācoties STEM priekšmetus, nākas mazāk reižu tikties ar dabaszinību un matemātikas objektiem, kas, protams, rada visai virspusēju priekšstatu par tiem un, kādam laikam paejot, prātā paliek kaut kas līdzīgs no “Mērnieku laikiem” - “rupuču zupa dzīvā sudraba katlos”. Praktiski cilvēks ar humanitāro izglītību nepazīst STEM objektus, un viņam tikai šķiet, ka viņš tos pazīst, līdzīgi kā dzīvā sudraba katlus, ko nepazīst, bet ir dzirdējis tādu informāciju. Pie STEM objektiem pieder arī pierādījumi, pieņēmumi, aksiomas, eksperiments un virkne citu nemateriālu objektu. Tie vārdiski tiek lietoti, piemēram, “...uz pierādījumiem balstīti...”, bet bez izpratnes, kas vispār ir pierādījums. Ja indivīdam nav pietiekami daudz novērojumu, tad intuitīvi neizveidojas jēdzieni un nenotiek konkrēto objektu pazīšana.

Šeit nu ir jāatceras, cik ļoti Latvijā ir populārs nepazīšanas sports. Finanšu ministrijas un VID ierēdņi domā, ka pazīst uzņēmējdarbību un radošu personu darbību, kaut paši nekad ar to nav nodarbojušies un paģēr uzņēmējiem naudu pelnīt tā, kā viņiem šķiet pareizāk; virkne cilvēku uzskata, ka viņi pazīst vīrusus un gēnus labāk par mikrobiologiem, virusologiem, ārstiem un veido demokrātijas un brīvās izvēles vārdā antivakseru kustību. IZM arī vairums ir humanitāriķi, kas nosaka, kā mācīt STEM priekšmetus, un akceptēja Oliņas atvesto no ASV aizaizvakardienas uz kompetencēm balstīto izglītību. STEM priekšmetus apgūst savādāk nekā humanitāros priekšmetus, bet humanitāru izglītību guvušie šo apstākli nepazīst, jo tas nav bijis mācību kursā. Šā sporta veida nozares var mazohistiski turpināt apskatīt vēl un vēl.

Neizskatās, ka viņi to dara no ļauna prāta, jo tiešām viņi STEM objektus nepazīst un lieto STEM terminus tāpēc, ka viņiem liekas, ka viņi pazīst objektus, kas ar tiem nosaukti, – mācību priekšmetu brīvas izvēles mantojums.

Daudzi teiks, ka tas ir bīstami, ka cilvēks darbojas ap kloķiem, nezinot, kā tas kopā darbojas (ir pat paruna – mērkaķis ar granātu). Ir bīstami, un ne velti esam visur visiem pakaļā – pēdējās vietās kur vien var. Darbojamies kā Švauksts un Prātnieks bez jebkādiem pašpārmetumiem, jo domājam, ka darām pareizi, būdami vairākumā, pārbalsojam STEMiķus, kā arī nākošās paaudzes izglītojam līdzīgi pašiem. Rezultātā nav fizikas un citu zinātņu skolotāju, inženieru un dabaszinātnieku. Tā pārprastā demokrātijas izmantošana tur, kur nevajag, ir pat Eiropā izjaukusi līdzsvaru starp humanitāriķiem un STEMiķiem, kas tagad rezultējas ar ES izmisīgiem centieniem atjaunot sabiedrības interesi par STEM priekšmetiem. Afrikānis lielākoties nepazīs roņus, bet inuīts nepazīs čūskas, bet viņiem varbūt būs tikai informācija, ka tādi zvēri ir. Piemēram, no vidusskolas matemātikas kursa ir rūpīgi izravēti pierādījumi un formulu izvedumi, kas algebras mācīšanos pārvērš par svēto rakstu iekalšanu ticības vārdā.

Daudzviet politiķi un ierēdņi putro faktus ar viedokļiem, uzdod parastus, it kā pārliecinošus pastāstus par pierādījumiem un secinājumus ar burvju mākslinieku veiklību rada no zila gaisa. Publikas vairākums ar sajūsmu to ņem pretī STEM objektu vietā, jo viņiem šķiet, ka tie tiešām ir STEM objekti. Zinātnieku eksperimentālu pētījumu vai teorētisku pierādījumu rezultātus nosauc par viedokļiem un vērtē tāpat kā “viena tante teica...”. Tie ir vēl tikai ziediņi, jo vēl var nonākt līdz tam, kad ceļos krituši lūgsimies lampiņai spīdēt. Tas var notikt, ja palasa fantastu sacerējumus, kuros aprakstīts, kas notiek tad, kad būs aizmirsts, kas ir elektrība un daudz kas cits, atklāts un izgudrots sen, sen. Tad diemžēl nedemokrātiskā Ķīna būs uzsēdusies visiem uz galvas.

VIVA DEMOKRĀTIJA NEVIETĀ UN BRĪVA IZVĒLE VISUR UN VIENMĒR