Izsakām līdzjūtību aizgājēja tuviniekiem un talanta cienītājiem!

Dzimis 1936. gada 5. septembrī Rīgā rakstnieka Emīla Skujenieka ģimenē. Pēc mātes nāves dzīvoja pie vecvecākiem Kurmenes pagasta Mūru dzirnavās. 1942.-1948. gadā mācījās Mūru pamatskolā, 1949. gadā pabeidza Taurkalnes septiņgadīgo skolu. No 1949. līdz 1950. gadam mācījās Jaunjelgavas vidusskolā, no 1951. līdz 1954. gadam Rīgas 2. vidusskolā. 1954.-1956. gadā studēja LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē, 1956.-1961. gadā Maskavas Gorkija Literatūras institūtā.

1962. gada aprīlī viņu apcietināja un apsūdzēja par pretpadomju aģitāciju un propagandu un par neziņošanu par sarunu ar personu, kura stāstīja savas idejas par Latvijas atbrīvošanu un par darbību grupā Baltijas federācija. Notiesāts uz septiņiem gadiem stingra režīma kolonijā (Mordovijā, 1962.-1969. gads).[1] Pēc atgriešanās no izsūtījuma 1972. gadā viņu uzņēma LPSR Rakstnieku savienībā, 1978. gadā tika publicēta pirmā Skujenieka dzejoļu grāmata. 1989. gadā Skujenieku uzņēma Latvijas PEN klubā, tajā pašā gadā viņš kļuva par tā Rīgas nodaļas vadītāju. 1989. gada 6. jūnijā viņš tika reabilitēts.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš 1991.-2003. gadā bija Latvijas Psoriāzes biedrības valdes priekšsēdis, 1992. gadā kļuva par Latvijas P.E.N. kluba priekšsēdi, organizācijai pārceļot centru no Stokholmas uz Rīgu. Pēc pārtraukuma (1995—1996) turpināja priekšsēža darbu līdz 2002. gadam. Kopš 2003. gada brīvas profesijas pārstāvis bez sabiedriskiem pienākumiem.

Viņa darbi ir atdzejoti zviedru, ukraiņu, armēņu, lietuviešu, angļu, krievu un citās valodās. Skujenieka dzejoļu krājumi ir izdoti Zviedrijā, Ukrainā un Armēnijā. Pats viņš ir atdzejojis no krievu, senebreju, ukraiņu, spāņu, grieķu, lietuviešu, maķedoniešu, somu, zviedru, dāņu un poļu valodas.