Tas skan ļoti intriģējoši, pat maģiski – pasaka kā darba instruments terapeitiskajā procesā. Kā tas izpaužas jūsu ikdienas darbā?

Sāksim ar to, ka izšķetināsim šo divu vārdu “Pasaku terapija” nozīmi.

Tātad, terapija ir palīdzēšana, atbalstīšana, dziedināšana. Savukārt vārds “pasaka” norāda, ka šis dziedināšanas process ir kaut kādā mērā saistīts ar pasakām. Pasaku terapija būtībā ir palīdzēšana ar pasaku palīdzību.

Dažkārt cilvēki man jautā, cik sena ir šī terapijas metode.

Interesanti, ka kā oficiāla metode tā ir salīdzinoši jauna, tomēr, tā kā pašas pasakas ir ļoti vēsturiskas, tad man gribētos teikt, ka šī terapijas metode nenosauktā formā ir darbojusies jau ļoti sen.

Speciālistam, kurš izmanto šo instrumentu, pašam ir jābūt zinošam pasaku, mītu un stāstu laukā.

Jāorientējas metaforiskajā materiālā. Nav gluži tā, ka ikdienas terapeitiskajā darbā mēs ar klientu nolemjam, ka tagad mēs strādāsim ar kādu konkrētu pasaku, – tas drīzāk notiek, dabiski integrējot pasaku terapijā tad, kad atrodas kāds stāsts, kurš rezonē ar klientu un viņā notiekošajiem procesiem.

Ir kāds vecuma ierobežojums, strādājot ar šo metodi?

Nē, vecuma ierobežojumu nav.

Katrā dzīves posmā, katrā attīstības posmā cilvēkam ir noteikti uzdevumi, izaicinājumi un grūtības, kurām jātiek pāri. Kā to veiksmīgāk izdarīt – tas viss patiesībā jau ir iekodēts pasakās.

Līdz ar to katrā attīstības posmā ir iespējams ienest kādu mītisko materiālu un caur to darboties.

Jūs savā stāstījumā izmantojat tādus vārdus kā “metafora”, “iekodēts”… Lūdzu, paskaidrojiet nedaudz sīkāk, ko tie nozīmē?

Metaforas ir mākslinieciskais izteiksmes līdzeklis, kuru izmantojam kā darba materiālu, kas iekļauts jeb iekodēts pasakās.

Izmantojot asociāciju palīdzību, caur to ir iespējams piekļūt cilvēka psihes dziļākiem aspektiem.

Piemēram, pirms bērns vēl ir nācis pasaulē, mamma viņam stāsta “pasaku” jeb stāstu par to, ka viņš tiek gaidīts, ir aicināts šajā pasaulē, – caur šo procesu tiek nodots zināms kods.

Pēc tam, bērniņam piedzimstot, viņš iet cauri dažādiem attīstības posmiem.

Katram no šiem attīstības posmiem atbilst noteikts pasaku kopums, kurā ir ietverti, pateikti priekšā jeb iekodēti noteikti uzdevumi, kas attiecīgajā vecumposmā apgūstami un veicami.

Bērns vai cilvēks, kuram tiek lasīts priekšā, vai kurš lasa pasaku pats, identificējas ar pasakas varoņiem.

Iejūtoties pasaku tēlos, viņš savā veidā apgūst rīcības stratēģijas, iemācās atrisināt kādu problēmu vai morālu grūtību, izprot cēloņu un seku sakarības.

Turklāt vērtīgi ir iejusties ne tikai galvenā varoņa lomā, bet arī citos pasaku tēlos, tajā skaitā “iekāpt” ļaunā varoņa “kurpēs”.

Tad cilvēks jebkurā vecumposmā, lasot pasaku un dzīvojot līdzi varoņu ceļam, apgūst vērtīgas mācības, kuras pēcāk var pārnest arī uz reālo dzīvi?

Jā! Bērni vēl apgūst pasauli un no pasakām paņem potenciālos scenārijus dzīvei, ierauga to, kā funkcionē pasaule, iemācās cēloņu un seku sakarības, bet  pieaugušā vecumā pasakas vairāk der transformācijai.

Lai ieraudzītu sevi no malas kādos krīzes brīžos, lai pamanītu, kur es šajā dzīves periodā esmu iesprūdis, kur paklupis, kā labāk rīkoties.

Pasaka parāda dažādus iespējamos scenārijus, un mēs katrs izdzīvojam savu pasaku arī dzīvē.

Kāpēc cilvēki pieķeras noteiktām pasakām?

Uz šo jautājumu atbildi parasti vēlas zināt vecāki, kuru bērni lūdz lasīt priekšā vienu un to pašu pasaku vairākas reizes.

Tas, ka bērns lūdz atkārtot vienu un to pašu pasakas sižetu, nozīmē, ka viņš tajā ir sadzirdējis, sajutis tieši to, kas viņa psihē šobrīd ir visaktuālākais.

Lasot vai klausoties atkal un atkal, bērns izdzīvo to, kas notiek viņā pašā, –

pasaka sniedz iespēju bērnam emocionāli pārstrādāt, piesātināt pašam savu iekšējo pārdzīvojumu. Piemēram, izsāpēt savas sāpes, izdusmot savas dusmas, izsērot savas sēras…

Iespējams, bērns pats nemaz nesaprot un nespēj paskaidrot, kas tieši viņā izraisa vēlmi tieši pēc šīs pasakas vai kāpēc viņš raud vienā un tajā pašā pasakas vietā atkal un atkal…

Tomēr zemapziņas līmenī bērns saņem to, kas viņam tajā brīdī psihes attīstībai ir vajadzīgs.

Šķiet, dažkārt vecākos varētu rasties šaubas par to, vai vispār bērnam šādu pasaku drīkst lasīt, rādīt, ja viņā rodas tik spilgtas emocionālās reakcijas. Kāds būtu jūsu ieteikums šādās situācijās?

Ļaut! Ļaut un sekot tam, kas jau notiek.

Ja vecāks ir pietiekoši spējīgas just un būt klātesošs tajā, kas ar bērnu notiek, labākais, ko var darīt, ir vienkārši būt blakus.

Dažkārt pat nav nepieciešamības runāt vai skaidrot. Pietiek ar klātbūtni.

Būtiski pieminēt to, ka bērns var izveidot asociāciju ne tikai ar labo varoni, bet arī ar ļauno vai jebkuru citu pasakas tēlu, un arī tas bērnam var nākt par labu.

Piemēram, manā praksē ir gadījums, kad vienam klusam, kautrīgam puikam grupā, izspēlējot pasaku, tika iedalīta ļaundara loma.

Puika šo tēlu izspēlēja ar neredzētu enerģiju un degsmi. Pēc kāda laika, runājot ar bērna mammu, uzzināju, ka zēns esot mainījies – viņš no šī tēla bija paņēmis spēku. Līdz ar to nevar teikt, ka bērniem sevi jāasociē tikai ar labajiem varoņiem.

Man šķiet, ka mēs mūsdienās bērnus par daudz mēģinām pasargāt un iedot tikai tādu labo, labo pasauli. Tomēr pasaule nav tikai laba, un šo atziņu palīdz nodot pasakas.

Tajās ir gan labais, gan ļaunais.

Turklāt līdz zināmam vecumam bērns pasauli uztver simboliskā, ne tik daudz konkrētā veidā kā pieaugušie. Līdz ar to nav jābaidās bērniem lasīt priekšā arī tās pasakas, kurās iekļauti negatīvi notikumi.

Piemēram,

Junga analīzē mēs uz pasaku skatāmies kā uz visu, kas notiek pašā cilvēkā, – kā uz iekšējo realitāti. Un tur taču dzīvo gan dusmas, gan skaudība, gan greizsirdība, gan nenovīdība un skopums.

Kas tik tur viss nav? Vesela skatuve.

Protams, kāds var izlikties, ka nav tā sliktā un ļaunā manī un ka manī viss ir tikai labs, tomēr tā nav realitāte.

Bērns caur pasakām iepazīst pasauli. Labi. Bet kā pasakas var noderēt pieaugušajam, kurš dzīves pamata sakarības jau ir apguvis? Jūs minējāt vārdu “transformācija”.

Te jāpiemin tāds pasaku veids kā brīnumpasakas, kuras bērni sāk intensīvāk lasīt ap piecu, sešu gadu vecumu, un īpaši to sižeti kļūst aktuāli pusaudžu vecumā.

Tās ir noderīgas arī pieaugušajiem. Ļoti vienkāršoti būtu teikt, ka tās ir pasakas, kurās notiek brīnumi. Precīzāk būtu – tās ir pasakas, kurās varonis ne tikai kaut ko iemācās, bet viņā notiek būtiskas pārmaiņas jeb transformācija.

Piemēram, Pelnrušķīte kļūst par princesi. Darbība notiek divās realitātēs – tiek ievērots divu pasauļu princips. Ar ko parasti sākas šādas pasakas? Aiz trejdeviņām zemēm dzīvoja tas un tas, un viņam kaut kā nebija, vai arī – bija pienācis laiks doties pasaulē…

Šīs pasakas iezīmē kaut kā trūkumu vai kaut kā beigas un vajadzību doties ceļā, lai kaut ko iegūtu…

Ko šādas pasakas dara? Tās pārmet tiltiņu starp to vienu un otru pasauli un parāda, kā tās savienot – kā iegūt to, kas nepieciešams; kā aizpildīt trūkumu, ar kura esamību savā dzīvē, iespējams, spēj saasociēt arī pieaudzis cilvēks.

Šī ir tā pasaku grupa, kas arī pieaugušam cilvēkam var palīdzēt atpazīt tās jomas, kurās viņš dzīvē jūtas iestrēdzis, kā arī saskatīt scenārijus, kuros ir iesprūduši, un kādi soļi veicami, lai no situācijas izkļūtu.

Kā piemēru no darba ar pieaugušajiem klientiem varu minēt diezgan bieži sastopamo atkarību sižetu sieviešu dzīvē. Te var minēt vairākas pasakas, tādas kā “Salātlapiņa”, “Zilbārdis”, “Ēzeļa āda” u.c. kurā savukārt katrai ir sava sižetā iekļautā metafora un atšķirīga izeja no sižeta, lai piedzīvotu savu atbrīvošanos no atkarīgajām attiecībām.

“Salātlapiņu” izmantoju, ja kliente ir iesprūdusi, piemēram, emocionālās atkarības pinekļos, visbiežāk ar mātes kompleksu; “Zilbārdis” ir pasaka, kura izmantojama, ja sieviete ir iesprūdusi atkarīgās līdzatkarīgās attiecībās, no kurām nav tik vienkārši izkļūt.

Izsekojot varones ceļam, atrodam ceļa zīmes, kādā veidā ir iespējams izkļūt.

Pasakas beigas allaž mums norāda: ja tev ir izdevies no sākuma situācijas izkļūt, kādu brīdi varēsi elpot brīvāk.

Tomēr arī tas nav tik viennozīmīgi, ir jāizprot, kas dotajā dzīves situācijā virza rīcības izvēli…

Kādā ziņā?

Pasakās došanās pasaulē nav tik viennozīmīga, jo tajās atspoguļots gan varoņu, gan pseidovaroņu ceļš.

Tādi ir, piemēram, Pelnrušķītes pusmāsas, pamātes īstās meitas, Jāzepa brāļi, Paijas tēls pasaku lugā “Maija un Paija” un daudzi citi. Mūsdienu cilvēkā vērojama tendence vairāk iet ir pseidovaroņa, nevis varoņa ceļu, – tiekties visu iegūt tūlīt, daudz, uzreiz un bez sarežģījumiem.

Tomēr pasakas māca, ka rezultātu sasniedz tikai tas, kurš izturējis noteiktus dzīves pārbaudījumus.

Tas, kurš gājis īsto varoņa ceļu. Ir būtiski spēt ieraudzīt un atpazīt šos divus iespējamos ceļus. Man subjektīvi šķiet, ka mēs kā sabiedrība, cenšoties iet tikai tādu labo, labo ceļu, izceļot tikai vieglāko, ērtāko, šķietami pozitīvo, izspiežam grūtības un neērtības ēnā. Satikšanās ar tām pasakās nes negatīvie tēli.

Šī ēna jau nekur nepazūd – transformējas un kaut kur tā “lien ārā”, gluži kā pasakās “uzrodas pēkšņi, it kā ne no kurienes”.

Kam pievērst uzmanību, meklējot sev noderīgu pasaku pieaugušā vecumā?

Ja pieaudzis cilvēks ir kontaktā ar savām emocijām, tad kaut kāds sižets klausoties vai skatoties parasti rezonē.

Tā var būt ne tikai pasaka, bet arī jebkurš materiāls – filma, romāns, izrāde, dziesmas teksts… Ja mēs jūtam, ka tajā ir kaut kas tāds, kas mūs skar, ir vērts apdomāt, kāpēc tas mani saista. Kāpēc notiek “savienojums”?