Tāda iznāca 1881. gadā. Pirmoreiz vispār. Agrāk nebija iespējams. Un arī tobrīd latviešu valoda bijusi izspiesta no pārkrievotajām skolām. Bet šī “Lasīšanas grāmata skolas bērniem” tika pavairota vairāk nekā 100 tūkstošos eksemplāru - nākamajos 22 gados atkārtoti izdota 12 reizes.
Kāds jau vienmēr ir pirmais. Arī tāds “nacionāli jūtošs” cilvēks, pēc kura ieskatiem mācās tālākie latvieši. Autoram, šim Pēterim Bērziņam, tobrīd bija 33 gadi. Viņš turklāt bija izdomājis ļoti racionāli: visus trīs pagasta skolas kursus apvienojis vienā grāmatā – tagad nebija vajadzīgas trīs, nebija katru gadu jāmeklē nākamā.
Un šī mācību grāmata stipri atšķīrusies no agrākajām, kuras bija sastādījuši “garīdznieki un tādi skolotāji, kuri bija atkarīgi no vācu mācītāju žēlastības”, kā, pieminot “populāro skolotāju, literātu un izdevēju Pēteri Bērziņu”, desmit gadus pēc viņa nāves, jau tālajā 1936. gadā rakstīja “Tēvijas Sargs”. Tomēr viss atkarīgs no kritizētāja skatupunkta. Ievadot gadu, kad Bērziņš mira, jau no cita laikmeta un citiem apstākļiem raugoties, Teodors Zeiferts izpaudās "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā" (1926., Nr.9): “Tautas atmodas laikmeta noskaņas gan še uzejamas ļoti mazā mērā. Pamatā ir īsi stāstiņi un reālu priekšmetu apraksti. Lielu daļu aizņem ziņas par Krieviju un krievu vēsturi.”